Ja cilvēkam trūkst citu problēmu, tad viņš sāk uztraukties par sīkumiem.

Laikam jau nervi nav tādi,lai neuztrauktos.Būt ,ka cementa sienai arī nevaru.

Es, uztraucos tikai tad,ja uz tievās makšķerauklas uzķeras liela zivs Citā laikā,
esmu, kā klints un neredzu vajadzības mācīties neuztraukties.

cenšos.

Ja ustrauksies par visiem dzīves sīkumiem un noskaņos sevi negatīvi,iedzīvosies kādā nervu kaitē.

Tad,kad no visiem uztraukumiem,nervi būs čupā un būs jāķerās pie baldriānu pilieniem,tad uzreiz pieleks,ka par sīkumiem nav jāuztraucas.Bet tad var būt jau par vēlu.

Emocionalitāte ir laba ar mēru ...

oo es jau diezgan liela meitene lai uztrauktos par vissadiem sikumiem,bēniem ir sievas lai un uztraucāv par tiem,mzbernām ir vecakie .veseliba? nu par to nau ko uztraukties viņas nau un neparadisies,parejais viss štrunts,dienā pagajusi nu un labi

Kas par daudz, tas par skādi - visās jomās ...

Reizēm uztraucos, reizēm- nē.

Ko nozīmē "uztraukties" vai "neuztraukties"? Dabā tādu vienāldzīgu būtņu nav, pat dzīvnieki pazīst uztraukumu... Nu kur ir sastapts tāds "Koka klucis Konstantīns" ?, un kam būtu interesants tāds "pofigists"? Protams, būtu jāiemācās ar smaidu sagaidīt dzīves pārsteigumus, un ar smaidu no tiem atvadīties... Taču ko tad darītu Himalaju mūki? - aiz uztraukuma un vientulības diez ko sadarītu

es nenieka nebēdāju!

ir iespējams iemācīties un pats vienkāršākais veids-visās lietās saskatīt labo