Pienākušais Rīts, nervozi turēdams aizdegto cigareti, alkatīgi vilka savās plaušās ķīmisko savienojumu komponentus. Pāri ielai, lūkodamies, tas ieraudzīja to nemiera vilni, kas uzjundīja kauna pārpalikušās atliekas un paliekas, to, ko tas savā veidā dēvēja par svārstīgi nepiepildāmo un augstāko idiotisma pilotāžu attiecībā uz diennakts nepanesamajām elēģijām flautas pavadījumā. “Nav pat vērts to paskaidrot..” nodomāja pus aizmigušais rīts, kas iesākās neizbēgami jaunajā laikā ritumā ceturtā stāva istabiņā, kur vienīgais logs bija paspējis atļaut uzzīmēt ūdens kondensācijas piemēru, kas, protams, nenoderēja atmiņu raisošajām domām par nakts mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, sākot ar epitetiem, salīdzinājumiem, personifikācijām, beidzot ar hiperbolām, kas beidzās, kā parasti – ap pulksten 2.33 vai pat vēlāk.
Epiteti bija tikpat primitīvi, bet tajā pašā laikā tie izteica vairāk nekā nakts neaizmigušais pāķis. Tie savā ziņā bija jēli, pliekani un bezpersoniski. Arī salīdzinājumi nebija nekas sevišķs, ņemot vērā, ka rīts tika salīdzināts ar spindzeli! Jā, ar otas spindzeli. Šeit gan jāmin, ka tas visu pārprata, salīdzinot pats sevi ar špidrilku, kas ierodoties vienmēr notašķīja palodzes ar cigarešu izsmēķu nevajadzīgajiem pelniem, kas brīvajā kritienā, caurvēja pavadībā, joņoja arī uz neizskaistinātās grīdas šaha lauciņiem. Tie parasti piezemējās, turpat, uz tikko izšļakstītās kafijas traipiem, un pielipdami, tie nebija spējīgi vairs piecelties ar parastu birstes fukcionālā pielietojuma palīdzību. Bija atkal jāņem talkā ķīmisko savienojumu komponentu spēks - šoreiz pret linoleju, kas uzskatīja, ka pastāv un IR netaisnās attiecībās ar šo draņķi.
Vēl jo smagāk rītam bija izprast, kur nu vēl runāt par personifikācijām. Rīts klepo, smēķē, dzer un drāžas. Rīts elpo, Rīts smaida, Rīts raud un Rīts noliedz sevi. Rīts knapi velk dvašu, kad skrien pa kāpnēm augšup, steigā pakrītot aiz savas vakardienas neapautās kājas. Tikai tādā veidā tas vēl var spēt apjaust, ka plaušas ir pilnīgā "pakaļā", lai sāktu pats sevi reanimēt, lēkšojot šurp un turp - augšup un lejup pa kāpnēm. Jebkur. Bet šādi skrienot ar pieri durvju stiklos, Rīts uzdūrās tikai vaļsirdīgam jūtu izklāstam, kas norisinājās starp divu smadzeņu pusložu nenobriedušajām attiecībām. Un beidzot tam tika dota zaļā gaisma, lai līdzjūtīgā pieklājībā paņirgātos par neveiksmīgo vārdu izvēli. Notika tikai tas, ko varēja uzspēt – neadekvāta sarunu terapija par gultas lietām, kas, tomēr, tika vairāk vai mazāk apspriestas ārpus visām līdzšinējām normām.
Drāziens, ko pieķēra Rīts atrādās starp stiklu loga rāmjos, kas piedauzīgā orgasma laikā plaisāja pateicoties specifiskai īdēšanai, vaidēšanai un lamām. Šādos brīžos Rīts vēlējās, lai to iesloga neapzeltītā putnu būrītī, kurā tas būtu viens pats, kam neviens neuzdotu savus stulbos jautājumus un neliktu izteikt viedokli par situāciju, kurā Rīts bija tikai klusais novērotājs. Bija tikai viena problēma - kāda nebūtu. Nebūtu rīta, kas pienes kafiju, nebūtu, kas uzcienā ar savu pēdējo cigareti, nebūtu rīta, kas uzsmaidītu un nebūtu, kas liktu palūkoties pa logu. Nebūtu nekā. Būtu tukšums, dusmas, aizvainojums, un nesadzijušās rētas, kas pēc ilga laika pārtraukuma atkal sāktu pūžņot. Būtu sasniegta egoisma augstākā virsotne. Tas nebija vajadzīgs šiem klātesošajiem, kas atradās turpat stāvam uz sarkanā "paklāja" (linolejs).
Klusuma brīdī beidzot abu acīs pazibēja tas, par ko tie abi nebija līdz galam pārliecināti savās šaubu mestajās ēnās, nicinādami paši sevi. Bailes, kas atklājās dialogā (vēlāk arī polilogā) šorīt kļuva par visizaicinošāko tēmu. Viņi nicināja viens otru. Viņi nicināja paši sevi. Abi nesadalīja betona kāpņu margas, uz kurām abi spēja tikai to vien, kā balstīt savus novārgušos ķermeņus. Lai arī, cik viņi nebūtu kaislīgi ienīduši viens otra lūpas, skatienus, glāstus un skūpstus, viņi atradās kopā uz kāpnēm, saldējot pirkstus, lai šis Rīts būtu gatavs tos amputēt. Tāda ir samaksa. To sauc par egoisma atriebību, ko neviens līdz šim nebija gatavs pieņemt.
Kluss. Klusums pirms vētras? Diezvai! Tikai Rīts aizgājis apmaldīties pa sen pazīstamajām ielām, kas kādulaik šķita smaržojam pēc divām stiklotām melnās tējas krūzēm, kurās peldēja arī citrongabaliņi, un tas "tikai" pa vienu latu, pielipinātas končas pie loga rūtīm, un kāda žāvētas gaļas bodīte... Tās atmiņās skanēja pēc vīriešu un sieviešu soļiem virs nelīdzenā bruģa, pēc negantā vēja, kas, skatoties "fotocaurumā", plivināja matus uz vienu pusi, tad uz otru. Tukšas un svešas ielas, kur zuduši sapņi un prieks, kur atstāti smiekli un dungājamās dziesmiņas, kur tagad klaiņo sētmalas kranči bez uzpurniem, kur renēs ieprūduši apgrauzdēti cigarešu filtriņi un citas drazas.
Āra saltumā izplūdis skaitlis - 21.25 un smacējoša kanalizācijas noteku apkope. Tur viss ir kļuvis svešs, trausls, ar buldozeru pārbraukts.
Bet tas NAV ceļa gals, jo tas ir TIKAI iesākums...