Sapņi un īstenība......Sirdī jau jebkurā vecumā mēs esam jauni,bet fiziski,diemžēl...laikam jau lielākā daļa var tikai pasapņot.....

Domāju ,ka sava tiesa skumju un vientulības ir nepieciešam katram,lai pa īstam spētu novērtēt pretējo.

Piedošana jau pirmkārt ir vajadzīga sev pašam,bet piedošana jau nenozīmē draudzības saglabāšanu.No draugiem strīpoju katru ,kurš kaut reizi mani ir nodevis-draugi nenodod.

Izeja ir tikai viena-beidz laizīt rētas un sāc no jauna.

Reizēm droši vien ir,bet vairumā gadījumuu -ne.Bet jāatceras pats galvenais-viena pagale nedeg,tātad vaina ir abos.

Sieva ir tik laba,cik labs ir viņas vīrs.Bet tas diemžēl nāk atklātībā tikai tad kad nokrīt "rozā" brilles.

Lasu atbildes un domāju,it kā lielākais vairums pat diezgan sakarīgas-nez kur visi šie normālie vīrieši ir,jo man "normāls" latviešu vīrietis asociējas ar nespēju neko izdarīt,mūžīgo karāšanos savai mātei brunčos,mūžīgo pļēgurošanu,nepārtrauktu sēdēšanu internetā un divreiz jaunāku draudzeni pie sāniem,un absolūtu nespēju cienīt un uzturēt ģimeni.Bet tā ir mana personīgā pieredze,tā kā nevajag vispārināt.

Laikam internets ir tā vieta,kur savu "izcilo" kultūras līmeni un zemiskos instinktus var izlikt par visiem 100%,jo lielākoties neviens jau nezina,kas aiz šiem profiliem slēpjas.Vai ne, Aivar Pūķi?

Ja nav noslēpums-kas tā tāda būtu?Vispār jau parasti to laikam sauc citādāk,un ar mīlu tai nav nekāda sakara.

Nedomāju ,ka bērniem ir vajadzīga pseidoģimene,kurā vecāki dzīvo kopā tikai bērnu dēļ  .Bērni sev blakus vēlas laimīgus vecākus.Diemžēl šādā ģimenē reti kad viņi tādi ir.Un runājot par vientulību-cilvēks ,kuram ir bērni pat pie labākās gribas tāds nevar būt.