http://www.spoki.lv/literatura/dala-nr1/306202
http://www.spoki.lv/literatura/2-dala/306305
http://www.spoki.lv/literatura/Dala-3/308380
http://www.spoki.lv/literatura/Dala-4/308823
http://www.spoki.lv/literatura/Dala-5/310651

Man radās vajāšanas sajūta, tas lika sarauties visām manām atslābušajām domām! Kas īsti notiek, kāpēc viss ir tik reāli, tai pašā laikā, tikpat arī nereāli? Kamēr maldījos savos jautājumos, Ritas roka bija mani apskāvusi, tiklīdz to sajutis, mazliet atslābu no saspringuma, kaut arī dzestrums vēl joprojām dzīvojās manī. Nezinu kur pazuda manas bailes, bet pieliku savas lūpas pie meitenes pieres, viegli to noskūpstot. Rita piepacēla galvu, sniedzot atbildes skūpstu, tikai tas nebija vairs uz pieres, skūpsts bija uz lūpām. Pēkšņi viss apkārt notiekošais kļuva tik nemanāms un kluss, galvā virmoja laimes dzirkstelītes radot manī savādo reiboni, ne tādu, kādu rada alus, bet īstāku, savādāku. Viņas lūpas bija tik trauslas, pārliecinošas, varētu tā turpināt mūžīgi, ja vien meitene nebūtu sarāvusies.

-Piedod!- viņa teica.

-Tas tā nebija domāts!- satrauktā balsī atskanēja Ritas teiktais.

Dīvainākais bija tas, ka es pat neatbildēju neko, itkā likdams viņai sajusties vainīgai par visu, jo pašam bija bail uzņemties vainas apziņu, negribējās zaudēt labo draudzību.

-Vis kārtībā, man tas ļoti patika, vienmēr to esmu vēlējies.- saņēmies tomēr pateicu Ritai.

Lai cik arī nebūtu bail, to tomēr vajadzēja pateikt, kas zina, varbūt tam tomēr ir turpinājums, patīkamāks un daudzsološāks. Mūsu acis saskatījās, šoreiz skatiens bija īsts, neviltots, ar patiesu vēlmi ieraudzīt otrā kaut ko patiešām konkrētu. Acis ieklīda meklējumos, notiekošais bija pārņēmis mūs, nevaldījām vairs pār savām fiziskajām spējām, tagad noteicošais bija garīgais faktors, tas, kurš mūsos kaut kur dziļāk paslēpies. Līdzi šim patīkamajam mirklim sekoja cerība, ka tas nav vienkārši patīkams sapnis, beidzot būs piepildīta vēlme attiecībā pret kaimiņu meiteni. Nezinu cik ilgs laiks pagāja tā vērojot vienam otru, Rita pieliecās un ausī iečukstēja

-Beidzam šo vakaru, rīt agri jāceļas!-

Spēcīgi vīlies viņas izvēlē, piekritu, jo daudz par daudz arī nevar vēlēties. Piecēlāmies, pavadīju meiteni līdz viņas durvīm. Atvadījāmies ar mazu, jauku, draudzīgu skūpstu. Durvis aizvērās un es devos vēlreiz ārā, lai varētu arī uzpīpēt, ko nebiju izdarījis atrodoties kopā ar savu sapņu sievieti. Pēc pīpēšanas devos uz dzīvokli, novācu traukus, tukšās pudeles un uzliku vieglu mūziku. Iekšā sajutu nemieru, nemācēju pārtraukt domāt par iespējamo, savādāko vakara iznākumu. Domas bija tik spēcīgas, ka aizgāju līdz vannas istabai, gribēju laikam nebūt viens, ja jau reiz riskēju ar kārtējo dīvaino sajūtu saņemšanu. Ielūkojies spogulī, vienīgais ko redzēju, biju es pats, kārtēja vilšanās, pat svešiniece vairs nerādījās. Noskaloju seju un devos uz dīvānu, lai atlaistos, izdzertu vēl dažus alus, patīkamas mūzikas pavadībā. Jaukās skaņas mijās ar šovakar notikušo, viss manā ierastajā pasaulē bija sagriezies kājām gaisā.

-Kas ar tevīm notiek?- pats sev balsī uzdevu jautājumu.

-Beidz uzvesties kā bērns- kaut kur no istabas atskanēja čukstoša balss,

-Nāc!- balss nepārstāja.

Satrūkos, pat alus no rokām izkrita, piecēlos lai ieslēgtu gaismu. Neviena nekur nav, kas atkal notiek? Pat paskatījos uz pudeles derīguma termiņa, pasmaržoju savas cigaretes, viss kārtībā. Tad no kurienes man tik spilgtas un dīvaini baisas izjūtas? Izslēdzu gaismu, ieslīdēju dīvānā, skatoties caur logu pilnmēness gaismā, tā bija savādi gaiša, sajūtas kā dienā, tikai spoži zeltainais, viegli dūmakaini zilganpelēks.

-Nāc!- atkal dzirdēju balsi, bet šoreiz arī sievietes siluetu pie loga, puskailu, naktskreklā. Izskatījās spokaini, taču biju no kaut kā tik ļoti pārņemts, piecēlos lai pieietu pie aicinātājas....