max m. 11. jūl 2012. 23:59

Kas ûdeni pienesiis?!

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:58

Reiz pār Saulstaru pilsētu uzsniga miega sniegs – ikviens, kam pieskārās kaut viena pārsliņa, acumirklī sajutās, kā iegrimis dziļā miegā un nonācis sapnī. Sniegs pārklāja visu ar savu kluso pūkaino baltumu, aiznesis ļaužu prātus negaidītā sapņu valstībā. Nonākuši šajā sapnī, ļaudis devās tālāk savās gaitās, bet apkārt viss bija mainījies – kļuvis krietni baltāks, gaišāks, vieglāks. Piepeši cilvēki smaidīja, smējās, priecājās, jo visi sajuta sevī šo vieglumu, it kā visas līdzšinējās rūpes un ikdiena būtu bijušas tikai ļauns joks vai neizdevusies izrāde.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:58

kukkū esot ēna....nez no kura.......

savsem k. 11. jūl 2012. 23:58

Nu ...varbūt kādreiz iepatiksies - ja paveiksies   ...

Mairita G. 11. jūl 2012. 23:57

Kuku,pilnīgi šobrīd Tev piekrītu.

Parum S. 11. jūl 2012. 23:57

Pilnīgi cits...viņam tikai viens zars...jo vairāk nav nepiecieāms...

Ewa S. 11. jūl 2012. 23:56

vienam????hmm savu reizi..ilgstoshi man tas noteikti nedereetu...

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:56

un tas jau pavisam cits pakaramais...ar septīto zaru redzamais...

max m. 11. jūl 2012. 23:56

Stràdà!

Parum S. 11. jūl 2012. 23:56

To kas rada ēnu, pakārs uz tā zara, kas rada ēnu...

max m. 11. jūl 2012. 23:56

Rakstniece mûzà iegàjusi dzili!

savsem k. 11. jūl 2012. 23:55

Nuja - vislabāk ir vienam būt , no tā vien jau  var laime piemesties   .

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:55

Septītais- liktens...visu galu beigas.... ...bet līdz tam- ļoti tālu...

Gundars Ī. 11. jūl 2012. 23:54

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:54

Kopš dienas, kad pirmais neandertālietis sāka apdzīvot savu vientuļo alu, kopš rītos Radītāja lolotie saulstari maigi kā miglas taustekļi pārslīdēja koku vējā trīcošajām lapām un mēnessgaisma kā no kausa lēja savu nez kur bagātīgi sasmelto spozmi, saprātīgās būtnes pasaules uztverē būtiski mainījies nav itin nekas. Jau miljoniem gadu, cauri neskaitāmiem kariem, revolūcijām un apspiešanām cilvēkā mājo gan aizkustinošs sirds siltums, gan prātam grūti aptverams ļaunums un cietsirdība.
Zeme vienmērīgi turpina griezties. Spīd saule, zaros sadziedas putni, dzimst un aiziet veselas ļaužu paaudzes, mainās valsts iekārtas un gadalaiki, taču uz smaidu vai laipnu vārdu allaž tiek atbildēts ar to pašu.
Vienīgi ļaunums kā izsalcis vilks pret mēnesi gaudo pēc atriebes…

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:53

...man liekas, viņam nav vietas uz pakaramā....lai staigā brīvs.

savsem k. 11. jūl 2012. 23:53

Ēnu nepakārs   ..

Mairita G. 11. jūl 2012. 23:53

Kuku,es par šo arī nesūdzos.Nav jau obligāti kādam jābūt blakus,lai justos laimīga.

Parum S. 11. jūl 2012. 23:53

Vai atžirgs tagad nav savrīgi...tagad svarīgi ir seši un vēl viens zars...

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:53

Es tak teicu...daudz nianses visu mīkstina...v-arbūt vispār kukū nekārs...

Autorizācija