max m. 11. jūl 2012. 23:12

Tad varbût sporta zàlé vini tieshi mekléjami?

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:12

Pašlaik lasu Pēpa Vaina (Peep Vain) grāmatu Vissvarīgākais jautājums, un tā uz rakstnieka dzīvi liek paskatīties no cita rakursa, daudzreiz drastiskāka, bet tajā pašā laikā konkrētāka.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:11

Vismaz vienu reizi dzīvē mēs nonākam tādā situācijā, ka atrodamies izvēles priekšā. Tā ir gan publiska, gan privāta izvēle, kas jāpieņem. Kādas tās ir rakstniekiem? Un cik viegli ir tās izvēlēties?

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:10

...nosauc lietu vārdā..-.jo mazāk vārdu, jo katram vārdam lielāka nozīme...līdz pat simbolam.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:09

Tev noteikti jau ir varoņi, kam esi iedevis vārdus. Vari veikt pētījumu, vai esi trāpījis desmitniekā. Paņem vārdu tulku, kur atrodami to paskaidrojumi un raksturojumi, un izlasi attiecīgo informāciju pie sava varoņa. Ļoti laba izklaide, turklāt ir interesanti pavērot, ka vārda un varoņa raksturojums tiešām pārklājas (ļoti bieži tas notiek pie spontānajiem vārdiem), kas pierāda, ka izvēle bijusi pareiza un varonis ticis pie vislabākā vārda.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:08

Kur tavā darbu sarakstā atrodas varoņa vārda ielikšana? Vai tu vārdam pievērs pastiprinātu uzmanību? Vai tas ir pašsaprotams process, kas vienkārši nosauc lietu vārdā? Kā tad tur īsti ir – ko nozīmē iedot vārdu varonim?

Mairita G. 11. jūl 2012. 23:08

Max,bet vai paši vīrieši cīnās.Viņi meklē komfortu,un bieži aiz sieviešu mugurām.Ir taču sports,kur sevi var attīstīt.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:07

nekorektums-
nav mans stils.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:06

Veidojot tēlu, mēs izdomājam, kāds tas būs – kā izskatīsies, ko ēdīs un ko darīs.  Varoņa raksturs ir noteicošais, kas ļaus aizraut vai pilnībā garlaikot lasītāju. Ir vēl viena lieta, kas manā izpratnē varoni definē tikpat spēcīgi – tas ir vārds, kas tam iedots.

Mairita G. 11. jūl 2012. 23:04

Max,labi ir studēt.Bet ne visiem ir spēja studēto pielietot dzīvē.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:03

Vārds ir visur, taču man liekas, ka tikai uz papīra tas iegūst varenības spiedogu! Pateikts vārds ar laiku izzūd, bet uzrakstīts vārds (pie labiem laikapstākļiem un sociālajiem notikumiem) var izdzīvot pat tūkstošiem gadu! Rosini iztēli un ļauj darba vārdiem parādīties sev galvā, lai zinātu, kā šis kodētais ziņojums izskatīsies uz papīra, pat nepaņemot rokās pildspalvu.

savsem k. 11. jūl 2012. 23:03

Es esmu es , tu esi Tu , viņš ir viņš un viņa ir viņa .... kas te sarežģīts ?

max m. 11. jūl 2012. 23:03

Vīrieši kā suga sāka atmirt līdz ar rūpniecisko revolūciju pārsimt gadus atpakaļ. Mūsdienās vīrieši nav vajadzīgi. Sirmā senatnē tēviņš devās medībās, atnesa alā ēdamo, devās karā, atnesa laupījumu. Mātīte rūpējās par alas komfortu, audzināja jaunuļus, baudīja tēviņa aizsardzību. Tagad sievietes var pilnībā iztikt bez vīriešiem. Vīrieši, savukārt, nevar realizēt savu mātes dabas ielikto mednieka, karavīra utt dziņu. Tāpēc viņi lēnām izdziest, viņi neatrod sev pielietojumu. Bet vispār tā ir gara un smaga tēma

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:02

Varbūt jau pamanīji, ka rakstnieks savam vārdam var piešķirt trīs „kā” vai vienu, vai divus no tiem! Jebkurā gadījumā tas ataino vārdā iekodētā ziņojuma nodošanas veidu, kas rakstniekam ir jāuztver. To attīstot, vārds kļūs par sabiedroto, un te jau notiek tas, ko sākumā sacīju par jūga pārdali starp vārdu un rakstnieku.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:01

Šis burtu salikums, kas iepin sevī jēgu, burtiski velkas rakstniekam nopakaļus! Daži spēj, vien raugoties uz koku, redzēt, kā tas izskatīsies uz papīra.

max m. 11. jūl 2012. 23:01

savsem k. 11. jūl 2012. 23:01

Tiešām izmeklēti smalka valoda   !

Guna a. 11. jūl 2012. 23:01

Lai es smērētu pirkstus viņas ,,šedevros ,, Kuku ?   Pē !

Mairita G. 11. jūl 2012. 23:00

Kuku,turi manu roku,citādi man tulīt zaļie sāks rādīties.Es vairs nezinu,kurš ir kurš.

Dzēsts profils 11. jūl 2012. 23:00

...kā lai zinu, lai meklē...ja tā apgalvo...

Autorizācija