Cilvēka dzīve - meli. Aiz katra smaida slēpjas žāvas, aiz katras atzinības - lāsti, aiz katras baudas - riebums, bet pēc katra skūpsta uz lūpām paliek saldme, neremdējamas jaunu baudu alkas. ..... orevuar...

Nu ja Tev patīk, Solvitiņ purvā...nekas- tur dzērvenes...ne katrs tām uzdrošinās klāt nākt...

Cilvēku dzīve nav nekas cits kā komēdija, kurā cilvēki, katrs savu masku uzvilkuši, katrs savu lomu nospēlē.

Patik verot,ka pasaizliedzigi cilveki palidz invalidiem parvietoties-skersot gajeju parejas,un parejie labie darbi.

ceru, ka tevi, lāčuk, neviens tik traki nenīda, nemīlēja un neapskauda...kā Solvitiņu....
Tev taču dzīve vienmēr bija taisnīga

Jā, jā, komēdija labākajiem no cilvēku sugas un traģēdija pārējiem...

...no strautiņa kurš patīkami veldzē...tak negribam rausties ārā....no purva varbūt....

Nu ir jau visādi prieki- citam prieks par otra nelaimi...muļķību...neizdošanos... . Un divtik liels pārņem, ja par to iepriekšējo var izsmieties no sirds un sevi kā kristālu mirdzošu uz postamenta nostādīt..

Loti uzticigas!

Dzīve ir traģēdija jūtīgiem cilvēkiem, bet komēdija - domājošiem.   

Lāci...kuri? Tu vai Solvitiņa?

Lietas,kas izraisa prieku,nav derīgas,bet vajadzīgas,allaž pat nepieciešamas. prieks ir dzīves jēga un dzīves smagmes iznīcinātājs.Tādļ viens no lielākajiem grēkiem,ja nesniedzam cilvēkam prieku, ko viņš gaida.

Dzīve līdzinās teātrim: nereti slikti cilvēki ieņem tās labākās vietas.

Tadel labak nekaitinat auto ar nepiedienigiem piedavajumiem uz motora parsega!

Visu laiku-20-tagad 40..?

Sodien jau par 40?

Ā... jānāk visiem pie šīs Upes izraudāties....

...mirklis kā mūžība....mūžība kā mirklis....cik gan bieži kļūdamies un maldamies....bet atliek tikai sev atgādināt....vis kas ar mums notiek...notiek uz labu....un tā arī notiek....lai burkšķ kaimiņiene...viņai tāds liktenis....lai priekšnieks tikai sola algas pielikumu....nieks par visu....varam jau katru dienu sākt kā jaunu dzīvi.....

Kads vienmer bus drausmigs mulkis!Bucas!

Cilvēks ir liels aktieris, un viņam patīk lomas, kurās var daudz raudāt. Ir cilvēki, kuriem nav drosmes tvert savu laimi. Kad tā nāk, viņi dzen to prom. Viņi grib nelaimīgi būt, bet tomēr tādi nav, jo viņu nelaime ir viņu laime. Ikviens otram izvaid savas bēdas: ak ,cik viņam grūti klājas! Bet kādēļ nevar būt otrādi? Kādēļ nevar rādīt labo! Kas mūžīgi daudzina savas klizmas, sāk beidzot tām ticēt. Cik bieži cilvēki paši velti sarūgtina savu dzīvi – un tā taču ir skaista! Tikai sīkam nebūt, bet vienmēr lielam būt. Tad arī dzīve būs liela!