Oiiii............man patīk domāt,pārdomāt,aizdomāties!
Cik nu tas ir pareizs vai nē............laiks rāda.
Kaķis ar reizēm aiz astes jāpavalkā!

Man gribētos, kaut vienu ieraudzīt...

Es aizveru acis.....
Vel pēdējo reizi uzmetu.......
Skatienu pa logu.....
Kur zvaigznes mētājās plašajās debesīs...
Un es aizmiegu.....
Bet TU, jā tieši TU.....
Valdi manos sapņos....
Es sapņoju par tevīm....
Par tevīm kā tas būtu....
Ja mēs būtu kopā....
Ko mēs darītu, kurt ietu.....
Bet tad es pamostos....
Kur jau pa logu mirdz saulīte....
Un apjaušu to kad dzīvoju dzīvi...
Bet vēlētos nokļūt sapnī atpakaļ..

  

Nav tik traki, ka tie mājas darbi nepārredzami un nebeidzami. Normāla ikdienas sastāvdaļa, ja ir vēlme dzīvot sev pieņemamā komforta daudzumā.

Paldies Vil....tu zini un saproti......

Sonja vetra - katram ir savs viedoklis par piedošanu.
Tapēc jau arī ir tik daudz šķirto attiecību, ka nemāk, nē es teiktu NEGRIB, JO TĀ IR IZDEVĪGĀK. Negrib piedot, jo kas tu slikts nebūs vienas attiecības, nāks nākamās u.t.t.  

Diezgan apcerīgi. parasti jau redzam tos košos, skaļos, bet tos kuri klusām dara labu pat nepamanām.

Ewa Saule - interneta vide nav tā īstākā vieta, kur nu visiem būtu jāizliek savi patiesie vārdi , uzvārdi un vēl nezin kas.  Redzi internetā  konkrēti es domāju Amigo , mēs šeit esam pilnīgi sveši cilvēki.   Iespēejams, ka cilvēks nespēj citādā veidā izteikt savas domas, kā vienīgi ar šādu starpniecību, kaut ko uzrakstot, protams, neaizejot zemiskās rupjībās.  
  Es pilnīgi piekrītu Gunāram Dzelmem , ka galvenais ir tas, ko tu atstāj aiz sevis un kā tu nodzīvo sev atvēlēto laiku.

Manuprāt, ka mīlestība ir tad, kad mīl.Bez domas par došanu- ņemšanu, vienkārsi- mīl.
Par to slaveno pie- došanu... Tā ir spēlīte, manipulācija, kas nostāda vienu augstāk- devējs, otru zemāk- ņēmējs..Apmēram tā- redzi, cik es esmu labs , pareizs, un kā es tevi mīlu- tu man iekakāji devēselē, man ļoti sāpēja, bet tas nekas- es arī turpmāk būšu tev blakus... Tas ir nepatiesi un neadekvāti., un ar laiku grauj attiecības, nevis ceļ.. Zaudēt savu ego, pieņemt( nevis pie-dot) nepieņemamas lietas- tā nav milestība- tās ir bailes un atkarība... Otram tas ātri vien paliks neinteresanti- ja blakus ir būtne bez sava ego, nevis līdzvērtīga, interesanta personība..

  meitene spīgana - patreiz ir pats tumšākais, emocionāli iespējams pat grūtākais laiks, jo ir pagājusi saulainā vasara , līdz ziemas baltumam vēl mirklis jāgaida un līdz ar to arī iestājas pārdomu un nostaļģijas laiks. Atmiņas ir laba lieta, ja viņas Tev palīdz, bet vilkt tās uz šo brīdi, nez vai vajag. Ir jādzīvo ŠEIT un TAGAD. Tas ir pārdomu laiks , kuru arī vajag pieņemt, jo ne jau vienmēr mēs smaidīsim un jutīsimies laimīgi. Arī skumjas un asaras vajag, tā brīvi un nepiespiesti, lai mūsu dvēsele attīrītos.
                                

Eņģeļi katrā no mums, eņģeļi ap mums.... Eņģeļu laiks nāk....

Kādēļ šitā mocīties? Neredzi vajadzību šeit būt- nu neesi, kas liedz to prieku? Gribi kaut ko rakstīt- raksti, protams, kā jau pats minēji- bez rupjībām un lamām... Tas , ko šeit aprakstīji , nu nav gluži muļķīgas pārdomas, bet tāda spēlēšanās ar pačīkstēšanu... Tu pats esi izvēlējies tos rāmjus, kuros sevi ieliki- ko vari darīt, vai nevari,... nevajag atbildību par savu lēmumu piedāvāt citiem..

Pagātne ir tā pieredze, kas veido mūs- šodienā, tādēļ- gluži atmest to štelli arī nevar.Tiesāt vai netiesāt- tā nu ir lieta, ko otram nevar noteikt.

  Sonja vetra-  mīlestība ir tikai tad, ja tu dod un nedomā, ko saņemsi atpakaļ, ja tu mīli un spēj arī piedod , iespējams pat lietas, kuras šķiet nav piedodamas, ja tu neprasi pretī neko.    Mēs otram dodam savu mīlestību, jo mūsos nav vairs EGO, mēs vienkārši un patiesi MĪLAM. Tā es to saprotu  .

Esi tokš jau liela meitene- veido savas mājas, tādas , kādas nu gribi... Sajūties kā savas dzīves saimniece, mājas saimniece, - tā ir brīnišķīga sajūta, ja nu kas. Neviens cits- ne bērni, ne vīrs, ne mājas sienas kā tādas nedos Tev to sajūtu- tā jāmeklē sevī.

Maximus Maxiis -  un kad esi atradis, turi cieši klāt, jo pazaudēt var ļoti ātri...

                              

Tikko runa ir par došanu- ņemšanu, tā ir viena nianse--- lai kaut kas notiktu, veidotos, attīstītos- ir jābūt līdzsvaram, lai kādam no pāra nerastos diskomforts.. Jā, tas , ka viens mīl, un vēlas otram dot maigumu, uzmanību, mīļumu- tā nebūt nav garantija tam, ka viņš saņems arī to pašu..

Viva Ro -  skaisti pateici  

  Aldi Anderson - jācer ir vienmēr.  Tikai vai nav tā , ka mēs cilvēki paši daudz ko sarežģījam , kad esam satikuši savu mīlestību.  Vienīgi tad, kad cilvēks saprot, ka viņam otrs ir svarīgāks par pašu, tikai tad tā ir MĪLESTĪBA.

Pietiktu, ja viekārši tavs cilvēks domās vienmēr līdzās būtu.    Bet , kā jau teica Dievs -sargājiet sevi un jūs nosargāšu...