...un kāda tā būtu...?

Lieliska sieviete tada nesu esu pati

būs vien man jādraudzējas ar savu Poelu

Ja vēlēšanās ir laba- lai veicas   

Manuprāt, ka tas noslēpumainības valdzinājums ir dikti pārvērtēts..Jo nedrīkst aizmirst to , ka tā ir ļoti laba augsne katra personīgajām domām un fantāzijām par kaut ko, un tās domas un fantāzijas  biezi būs galīgi neatbilstīgas patiesajai situācijai..
Vaļsirdība un godīgums tomēr ir mazliet atškirīgas štelles.Ja to pirmo vajadzētu likt lietā adekvāti situācijai , tad tas otrais - vienmēr ir topā. Sanāk- vaļsirdīgs godīgums.
Ar izrunāšanos attiecibas, protams, ka nesaglābt- ar to būs dikti par maz... Un ne vienmēr ir tik forsi, ka cilveki jau pašā attiecību sākumā zin un saprot- ko paši vēlās, ar ko varēs sadzīvot, ar ko nē..
Patiesums un godīgums , manuprāt, tomēr ir krietni interesantāki par tām spēlītēm- noslēpumainais svešinieks un liktenīgā sieviete..

....pačukstēju vienu,tagad gaidīšu,ja piepildīsies,pastāstīšu.....

Bet kur biji ātrāk zelta zive..... Bet vēlēšanās jau laikam jāčukst austiņā... ko?

Ja gribi ko vēlēties tad pajautā man....izpildīšu trīs vēlēšanās

Vai... ja mana vēlēšanās tagad piepildītos... fantasķika....

Ta ne jau krievs visu izpārdeva,izniekoja,savācās un aizlaidās......bet gan pats LATVIETIS !!!!!!!!!!!!!!!!!
Un par ko tad tagad jāželojās???

...jācer,ka šīs būs tās vēlēšanās,kurām būs lemts piepildīties....

Ne spalvinjas,ne asakas!

Tad jau jaatur iikshkji! Arii es shodien ko ljoti veelos

Nezinu, droši vien, bet laikam vienalga jācenšas.

....bet ne vienmēr vis atkarīgs tikkai no mums....

Es arī, bet man teica ka ja pats neko nedarīsi, tad nekas nepiepildīsies.

Tēma smaga un pārdomu vērta. Protams var meklēt iespēju salabt, bet tad jāsaprot kas šos cilvēkus vispār turējis kopā...... Ja tā ir dziļa un patiesa mīlestība, tad tā tik vienkārši nevar izplēnēt un var mēģināt, bet ja vien zināma veida aprēķins..... nezinu vai tad ko var mainīt, jo ja cilvēks viļas un saprot ka ir ticis izmantots, kaut cēlu mērķu vārdā.... nē nekas vairs nebūs vienīgi tikai aizvainojums un pat varbūt naids.... ar to nu ir jārēķinās ja kautko tādu uzsāk..... pat nokavēta nožēla neko nevar mainī, pat ja tā beidzot ir patiesa. Tāpēc ir jāprot tās durvis pievērt ar sapratni, ka nekad vairs tās nevērsies, pat ja lauzīsies iekšā ar tankiem, vai smago artilēriju. Aiziet ar godu, sapratni pret otru un ja vēl spēj otram palīdzēt nostāties uz kājām, tad tas jau ir pavisam jauki... bet reizēm to nespējam novērtēt.

Tas atkarīgs no tā,cik pašam gadu,ja pie 90,tad īpaša izvēle Tev nebūs arī šeit...

Man arī patīk sievietes mammas vecumā, jo domāju ka viņas par mani tik pat labi rūpēsies.

Kāpēc mani te sauc par vecu, man tiko plika divdesmit četri gadi?