Ja cerība uz kopīgu nākotni jaušama, tad protams svarīgi šo cerību un ticību neatmest Bet reizēm rudens àbols, kas uzkrīt uz galvas rada apskaidrību, ka plāni ir vienīga utopija....Tu nekad ar šo cilvēku nevarēsi būt kopā...tādēļ svētīgāk sevi nemocīt ilgstoši...tas tikai iedzīs depresijā

Kū kolīt - ne jau vienmēr tu palaid prom ko mīli. Ir situācijas kad tu vari savas rokas stiept cik vien spēj, nespēj viņu apskaut, nespēj viņu samīļot, nespēj viņam pateikt ka viņš ir viss kas tev dzīvē ir vajadzīgs. Nu ir brīži ka tu pati tam esi par lepnu. Bet varbūt kautkā savâdāk.

Ir reizītes, kad izraudāties- vajag. Noraudāt no sevis kādu smagumu, kādu sāpīti nost. Loģiski jau- tas palīdz tikai uz laiku, nekur jau tās ilgas nepazūd. Bet- pa aizslēgtām durvīm- neieiet tāpat... Tikai- te jau atk no svara- vai tās durvis ciet kāda neizrunāta pārpratuma pēc, vai aiz spīts, vai... nu daudz to iemeslu, kāpēc cilvēks aizslēdzas!!.. Bet, ja zini- tur turpinājuma nebūs, tad... nu tad, lai cik tas šimbrīžam šķiet neiespējami grūti, ir jāmācās, kā saka Kū, palaist vaļā... nemocīt sevi... neatņemt sev to, kas, iespējams, varētu būt... ja ļausi- būt...
Kā vnm, sanāca baigais penteris, bet- es zinu, kā tas ir...

Ati -labi. Ņemu Tevi par piemēru.   
Kad man gribēsies kautkur tue. Nu ņemšu amigosā pasēdēšu. Neraudāšu spilvenā. Bet ar vienu norunu - Tu ar mani tad  parunāsies.

Nu jā...mēs jau tiekamies katru nedēļu ...labi...labi...pajokoju

Nu nevaru vai zin apbēdināt dobelnieces.Veselas trīs nedeļas neesmu bijis.

Ja cilvēku, ar ko nav iespējas būt kopā, spēj no sevi palaist ... tas nebūt neliecina , ka mazāk viņu mīli...Mīli tāpat, bet atslēdz durvis , pie kurām pieklauvēs iespējams Tev domātā M īlestība

Nav ko saulainā dienā slapjumus taisīt! Es ar netieku katru reizi,kad gribētos,bet tamdēļ neraudu. Pamuldos Amigosā.

Es Tavā vietā labi padomātu pirms laist tādu iespēju garām

Ingrīd - tiešām tā sirsniņa brīžiem grib būt tur. Nu ne tikai brīžiem ilgojas būt tur. Un nejau vienmēr tas ir iespējams,  un ja tas ir vispār neiespējami - nu tad jau ir tā kā ir. Brīžiem pat asaras birst. Spilvenā.

Vai traks!!!Man uz Dobeli jābrauc...tā kā tikai virtuāli.

Tas tagad tā liekā,bet ir gadījumi,kad pirmdienā ir grūt.... šutka

Piekrītu, Lakij.
Ir jau visādi grūtumi- lielāki un mazāki, bet- nepukstot un nestenot- ar visu jau var tikt galā! Tas, kam nepavēlēt, ir- sirsniņa. Kura ilgojas tā, kā ilgojas..

Nu labi Kū kolīt. Tā Tava neapķērība droši vien no tā ka laikam kūkas par daudz esi saēdusies.   Tad uzēd siļķi.. Ne jau man Tevi mācīt. Labi. Tas jau tikai tā.   

Mjā...tāpēc es šorīt piecēlos ar domu , ka šodien visus mīlēšu

Aga,Kū!Atdodās dubultīgi.Pats zinu.

Nē...es šorīt īpaši neattapīga

Paldies, Ingrida, paldies Zigmund

Kū kolīt - nu nevar taču visu laiku pārtikt tikai no siļķes. Pienāk brīdis kad gribas arī kādu kūciņu.   Un arī itrādāk - visu laiku ēdot tikai kūkas pienāk brīdis kad prasās kādu siļķìti uzkost - asumiņam.   Tu taču saprati ko biju domājusi.

max, varbūt agrāk arī bija tādi vīrieši, kuri to sāpi pacieta klusējot un mēģinot paši ar savām problēmām tikt galā. Tagad tādi sastopami arvien retāk. Es nesaku , ka nav, bet retāk un retāk.
Piekrītu Kū!