Maija gāja pa ceļu, kas atdalīja Dzimtas mājvietas. Viņas basās pēdas glāstīja zaļa, sulīga zāle, bet no abām pusēm zaļoja, plauka, ziedēja, elpoja un dziedāja kopā ar tajos mītošajiem putniem blakusesošo Dzimtas mājvietu dzīvžogi.
Dzīvžogi bija veidoti ar gaumi, ņemot vērā dzīvžogu sastāvdaļu - koku, krūmu, augsto ziemciešu - mikroklimata prasības, saderību, izmērus pieaugušā vecumā, kā arī padomājot par to, kādus derīgus un skaistus putnus dzīvžogs aicinās dzīvot sevī.
Saule spīdēja caur koku zariem, zālītē veidojot katru mirkli savādāku rakstu. Mainījās arī gaismas glezna gaisā. Tas Maijai atgādināja bērnību, kad viņa pati vēl gāja tikai otrajā klasē.
Pēkšņi Maija ieraudzīja kaimiņieni un viņas draugu. abi nāca arvien tuvāk, līdz iesākās draudzīga un interesanta saruna par to, kas notiek ciematā, ko var mācīties no citām dzimtas mājvietām, kā aug dārzeņi un kādas jaunas garšas nianses sniedz augļi. Ļoti interesanta trim runātājiem bija arī tēma par izlasīto Dieva un cilvēku radītajās dzīvajās grāmatās, par jauniem vārdiem un to veidošanas iespējām.
Saruna pakāpeniski novirzījās uz tēmu par bērniem.
Maijai bija maza, trīsgadīga, bet jau ļoti skaista meitiņa ar gariem, brūniem, lokainiem matiem - drusku garākiem nekā pienāktos trīsgadīgam bērnam - un skaidru skatienu dzidrās zilās acīs. Nu īsta mammas kopija! Viņa vienmēr sajuta, kur ir mamma, un steidzās viņu mīļi sagaidīt, pirms viņu ir samīļojuši citi.
Tāpat arī šoreiz. Kad saruna jau virzījās uz beigu pusi, trijotne ieraudzīja skrienam mazo, smaidīgo Ausmu. Ausma pieskrāja klāt māmiņai un pieķērās viņai pie rokas. Maija viņu nedaudz vēlāk paņēma uz rokām.
Kad sarunās par dzīvu vārdu veidošanu bija iestājusies neliela pauzīte, Ausma ieminējās: "Mammīt, mammīt, es šodien izlasīju jaunu vārdiņu!"
"Kādu tad šoreiz?" Maija pajautāja.
"Vārdiņu "Mīlu!". Tas veidojas no četriem burtiņiem, kas saules staram ceļu rāda - mellenes, irbenes, lācenes un upenes. Beigās mazais putniņš izlido no upeņu krūma un pazūd zilajās debesīs."
"Skaists vārdiņš, silts. Atkal Dievs būs mūsu dārzā paspēlējies, jo mēs ar tēti šādu vārdu neatceramies rakstījuši!"
Kad saruna beidzās, Maija ar Ausmu devās uz savu Dzimtas mājvietu pie brālīša Austra un tēta Edgara. Vispirms izgāja caur dzīvžogā starp 2 kokiem izveidoto, vīteņaugiem apvīto arku, tad pa zaļo, abās malās ar puķēm krāsainām un ilgmūžīgām apstādītu taciņu devās caur daudzveidīgo mežu no kokiem un krūmiem. Kā vēlāk, kad taka sāka kļūt plašāka, atklājās, mežs no visām pusēm kā siltas plaukstas ietvēra pļaviņu. Tajā pļaviņā auga Dzimtas koks - ilgmūžīgais un jau diženais ozols. Maijai vecmāmiņa Daiga vēl stāstīja, ka tad, kad ozolu iestādīja, viņš bija vien īkšķa tiesas garumā. Blakus Dzimtas kokam, lielākā attālumā stāvēja maza guļbaļķu mājiņa. To Edgars pats savām rokā uzcirta no meža vecākajiem kokiem. Tie sildīja ģimeni ar mīlestību un deva vietu jaunajiem kokiem, kas kā atvases jau sen alka pēc savas vietas. Dīķis atradās sakņu dārza vidū, lai dārzam pietiktu ūdens arī sausākā laikā. Pats sakņu dārzs vairāk atgādināja dīvainu pļaviņu - visa zeme nosegta ar zāli, maigi izceļot dārzeņu spēcīgos augumus. Sakņu dārzā bija arī nedaudz augļu koku un ogulāju, bet galvenā to daļa bija izvietota piemērotās meža vietās. Pļaviņa bija kā pats skaistākais dārzs, jo pa starpu visam ieprieksminētajam auga arī daudz dažādu ziedo'du un smaržīgu augu, bija arī nelielas bluķīšu taciņas.
Ausma jau sen bija aizskrājusi pie sava blondā brālīša Austra un staltā tēta. Maija varēja drusku ieelpot un sajust šo telpu, tajā ietverto bezgalīgo mīlestību. Viņa apstājās takas beigās pļaviņas malā, noglāstīja ar skatienu meža koku galotnes, tad mēģināja skatienā ietvert Dzimtas ozolu (nebija viegli, jo tas bija makten kupls un liels), kurš zemi zem sevis bija nokaisījis ar veselu lērumu zīļu. Būs jāsavāc un jāuztaisa kādas dāvaniņas ciemata ciemiņiem, viņi priecāsies - Maija nodomāja - vai arī jāatstāj, lai bērni spēlējas. Vērojot pārējo pļaviņu, viņa pamanīja silto Edgara skatienu, ko tas veltīja Austrim, un noķēra to. Tagad Edgars uz viņu vien skatījās un Austris peldējās viņu skatienu jūtās.
Divu cilvēku sirdis skanēja bezvārdu dialogā.
"Paldies, ka palīdzēji man skaisto radīt, mana dieviete Maija!"
"Bez tevis šī mīlestības telpa būtu tik sapnis vien, mans dievs!"

***

Cik nepierasti škiet šādi vārdi mūsdienu cilvēkam, kas dzīvo mums pierastā pasaulē. Kad šodienas cilvēks uz sauli, mākoņiem citādāk paskatīsies, kad sajutīs radniecīgu pulsu ikkatrā augā, kukainī, putnā, dzīvniekā, kad, pats domādams, ka tikai kokus un puķes stāda, sāks radīt jaunu paradīzi uz šīs zemes. viņš pats radīs šos vārdus nākamajā gadusimtā. Viņa pēcteči teiks "Paldies!" viņa dvēselei caur tēva smaidu savam mazajam dēlam par to, ka ļāva viņš mosties planētas Zemes aizmigušajiem dieviem...