Visi dabas spēki, izņemot cilvēka egoismu, atrodas līdzsvarā, veidojot vienotu sistēmu, un tikai cilvēks pārkāpj šo harmoniju. Dabā viss savstarpēji saistīts un tiecas uz saskaņu ar sevi un apkārtējiem. Vājinot iekšējās saiknes, grūst līdzsvars, aiz kura robežām sākas organisma sabrukums. Iespēja atjaunot līdzsvaru ir dzīvības nosacījums.
Šodien par to tiek spriest daudzos masu informācijas līdzekļos. Visa pamatā ir spēku līdzsvars. Tas mums ir saprotams, taču mēs mazliet nesaprotam, cik liela ir mūsu dalība šajā procesā. Visa daba visos attīstības līmeņos atrodas ļoti trauslā līdzsvara stāvoklī. Cilvēkam nepieciešams apzināt, ka viņš izjauc šo līdzsvaru. Apkārt esošā svārstīgā daba pilnībā atkarīga no mums, bet mēs – vienīgais radības elements, kas atrodas nelīdzsvara stāvoklī.
Cilvēks atrodas dabas līdzsvara centrā, un viņa svārstības atspoguļojas uz visu dabu. Nedzīvajā, augu un dzīvnieciskajā līmenī viss ir līdzsvarots automātiski, instinktīvi – tā darbojas visa daba. Tikai cilvēks atrodas zem jautājuma zīmes. Viņam dota gribas brīvība un, diemžēl, tā tiek izmantota egoistiski: mēs pastāvīgi “sasveramies” uz mīnusu.
Tūkstošu gadu gaitā šī kļūda uzkrājas, un pakāpeniski mēs izjaucam dabas līdzsvaru. Šodien par to runā visi: neatgriešanās punkts ir pārkāpts, un mēs jau neko nespējam izdarīt ar ekoloģiju, ar pasaules okeāna piesārņošanu, ar siltumnīcas efektu utt. Īsāk sakot, „atslābinaties, izejas nav”.
Patiesībā tas tā nav. Tieši otrādi, ir zinātne, kas klāsta, ka tas ir mūsu spēkos. Šodienas sānsveri izraisījis cilvēks. Problēma tajā, lai to apzinātu. Jo arī šodien daudzi „gudrinieki” vēl teic: „Nav svarīgi, dabā norisinās cikliski procesi, kas mēdz atkārtoties”. Protams, mēs ar jums neatrodamies ekoloģiskajā kongresā un necīnāmies par apkārtējās vides aizsardzību. Mums jāsaprot, ka tas viss darbojas pavisam citādi. Tādā formā daba speciāli mūs māca, kā pārvarēt nelīdzsvarotību, uzsākt tendenci uz otru pusi.