Es neapzināmies to, ka ar iekšējo pārmaiņu starpniecību varu nonākt jaunā realitātē. Tad no mana šodienas stāvokļa neatliks nekas, izņemot dzīvnieciskā ķermeņa “apvalka”. Jaunajai iekšējai dabai, kuru cilvēks iegūst, nav nekāda sakara ar tekošo stāvokli, ar mūsu pasaules “teritoriju”.

Tādējādi man grūti nosaukt savu stāvokli par “trimdu”, jo tā ir mana dzīve, visi tā dzīvo. Paaudzes nomaina viena otru, bet cilvēce stingri turas uz zemes, baudot ēdienu, seksu, ģimeni, naudu, goda apliecinājumus un zināšanas. Sešas pamata vēlmes – ķermeniskās un cilvēciskās – neviens nav atcēlis… Mēs to dēvējam par reālistisku pieeju.
Patiešām, šeit nav ko noliegt. Šajās vēlmēs es eksistēju un kontaktējos ar citiem cilvēkiem, kuri dzīvo ar mani tajā pašā realitātē.
Tikai pakāpeniski, cilvēki, kuri iekšēji sagatavoti, sāk just, ka šī pasaule relatīva. Tā izpaužas tādā veidā tāpēc, ka mēs to tā atklājam, bet ne tāpēc, ka tāda tā ir. Tas nozīmē, ka mainot savu skatienu, mēs spēsim ieraudzīt citu pasauli.
“Skatiens” – realitātes uztvere. Mainīt skatienu – nozīmē mainīt savu dabu, lai uztvertu realitāti saskaņā ar citu modeli, citu iekšējo programmu. Es atklāju citu ainu, ja citādi dekodēju ienākošos datus.
Lūk, daži jau “jūt”, nojauš par starpību realitātes uztverē, jūt, ka mūsu esošā īstenība relatīva, un atkarīga no īpašību kompleksa, kuras iezīmē šīs īstenības ainu. Tādi cilvēki sajūt sevi “aizā”, bet virzoties tālāk, nonāk īstā “cietumā”, trimdā, ko nav iespējams izturēt. Šīs pasaules sienas spiež uz viņiem...