.... pasaule mums blakus
22. sep 2014. 18:52
.... tā nu sanāk, ka atkal atgriežos- pie zirdziņiem :)
Vakarvakarā, pavēlu, braucot mājās, vairākās vietās tie, mazākā vai lielākā bariņā, bija pienākuši tuvu tuvu ceļam. Braucu pa šo ceļu bieži, bet- zirdziņi pašā ceļmalā- 1.reizi.
Bildītes no vakarvakara:
.........................................................
Šodien- meklēju, lasīju netā par zirgiem. Šo to jau zinu, šis tas- no jauna. Nekāda dižā jātniece neesmu bijusi nekad, bet drusciņ, celīšiem trīcot, esmu to darījusi gan
Reiz jau pieminēju viņu iekšējo hierarhiju /zirgi ir bara dzīvnieki/. Un- arī cilvēkam- nav iespējams attiecības ar zirdziņiem veidot bez šī hierarhijas principa: ir tikai divas iespējas- būt pārākam vai- zemākam. Pārākums nozīmē iegūt zirga respektu un visās kopējās darbībās ļaut noteikt- kas un kā. Būt zemākam- nozīmē to, ka tev, cilvēkam, ir jāuzmanās pašam, lai netrāpītos- pa kājām
Man patīk, ka šiem dzīvniekiem ir raksturs, un ka tev, cilvēkam, lai saņemtu kaut nedaudz cieņas, ir jāpierāda sevi viņa acīs. Būtībā nekas jau nav savādāks kā starp mums, cilvēkiem- ar maigu roku un labu sirdi vien dzīvē nekur netiksi, diemžēl.
Protams- cilvēki, kas nopietni aizraujas ar zirgiem, zina un pateiks daudz vairāk, kā jebkurš info, ko var iegūt netā, vai kur; vienalga- interesanti
......................................................
Atslegas vārdi: zirdziņi0
Komentāri (30)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Marekss L. 26. sep 2014. 00:13Pelni naudu interneta ar šo Tas tiešām strādā!!
Ingrida X. 22. sep 2014. 22:39Paldies, Lilij, par dziesmiņu!!
Sen sen nebiju klausījusies, aizmirsusi jau tādu... parāva uz nostaļģiju mzl gan...
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:39Labiņi..lai jauki mirkļi tik nāk atmiņās..
..mīļi atvados ...un uz atvadām šī dziesma
Atis K. 22. sep 2014. 20:19Man šķūņa galā bija šūpoles,bet viņām priekšā grāvis.Sastiepām grāvī salmus,uzšūpojāmies un lecām-izpletņu lēcēji.Lielākā jautrība bija,kad pēc lietus grāvis piepildijās ar ūdeni..............
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:18Ai, kā man patīk ar Jums parunāties!!! Visu dienu lija, mājās- nekā apēdama; jāaizbrauc, janopērk kas sev, jāaizved arī kas- mammai... foršas visas šitās atmiņas, baigi foršas!!! visi štābiņi, slepenās ejas, eksperimenti ar kapeikām vai ko uz vilciena sliedēm....
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:15Ati!!! Mēs abi rakstījām reizē- par tiem āboliem!!!
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:14.. zaļie āboli, ko bērnībā ēdām... dzidrie, vēl negatavi, vai sīpoliņi... tgd?? ne prātā nenāk kas tāds!!!... jā, lai kā negribas to bērnu sevī pazaudēt, bet- nu drusciņ jau viņš pazaudējas, šā vai tā... Šovasar, kad iemācījos, lēkājot pa batutu, nebaidīties krist uz dibena, tā bija vesela svētlaime man!!! .. bez maz- kā nolekšana no šķūnīša augšas..
Atis K. 22. sep 2014. 20:11...un āboli vispār bija lietojami drīz pēc noziedēšanas.
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:10Nu gandrīz vai blogs jāveido..par bērnības atmiņām..
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:05Pārdroši laikam visi sīkie.. Man lielākais kaifs bija nolekt no šķūnīša jumta.. līdzīgi kā Tev Ingrīd.. Bet jāņogas zaļas garšoja..
Atis K. 22. sep 2014. 20:01Oi!Kas tik tolaik netika darīts. Asistējām lielajiem puikām,kad viņi lielo mīnmetēja mīnu spridzināja.Divatā kā baļķi uz pleca līdz ugunskura vietai stiepām.
Ingrida X. 22. sep 2014. 19:59Tu zini- nē!! /19:51/ Es pat- brīnos!! Trauma drīzāk ir man.. + vainas apziņa, ka nepamanīju to brīdi... ilgi cīnījos, līdz tiku no tās vaļā... Viņa ļoti mīl sunīšus joprojām, maziņus, tas gan...
Atis K. 22. sep 2014. 19:57Nu bet protams.Kas tādam 5-6 puikam nav paveicams,ja ir gribēšana.
Ingrida X. 22. sep 2014. 19:56Tu nu gan, Ati, esi pats sev baigo adrenalīnu dzenamo mašīnu bērnībā sev sakonstruējis!!! .. baigais sīcis- pārdrošnieks!!! tur vajag- dūšu!!! Bet- mazumā jau tās netrūkst- i lidojumi no šķūņaugšas ar kopā sasietiem kaprona lakatiņiem vai lietussargiem, i jāņogas, saspiestas krūzītē ar cukuru, vislabāk garšoja uz garāžas jumta, kuram šīferis, pie tam, bija kritiskā stāvoklī... sīči ir baigie pārdrošnieki!!!
Dzēsts profils
22. sep 2014. 19:55Un, kā tad Ati, izdevās noturēties ?
Dzēsts profils
22. sep 2014. 19:51Vai dieniņ..cik traki.. Meitai laikam trauma uz visu mūžu..
Ingrida X. 22. sep 2014. 19:51... un- Lilijas puncis, kā izrādās- traki ņammīgs
Atis K. 22. sep 2014. 19:51Kad sīks biju,vajadzēja zirgu no katupeļu vagošanas atpakaļ uz ganībām vest.Senči mugurā necēla viņam,jo baidijās,ka nenokrīt.No lielajiem puišeļiem samācijos-ieved zirgu grāvī un tad var tikt mugurā. Bīstamākais moments-kad zirgs no grāvja laukā kāpj,tad krēpēs jāturās ar abi roki.
Ingrida X. 22. sep 2014. 19:50.. Atiņš lika pasmaidīt, man, atceroties to, ko rakstīju, loģiski tikai, ka saskrēja asaras acīs... bet- Atis jau māk .. tā iet ar tiem garšīgumiem, ko neiedod
Ingrida X. 22. sep 2014. 19:47... nu vot kā!!!
Tu arī parāvi man atmiņas- mana Mazā gāja tad 5.kl., mums mājās bija sunītis Lācītis- pats mīļuma iemiesojums!! Nu lūk- aizbraucām ciemos pie ģimenes draugiem, laukos, viņiem- vilku šķirnes suns, jauns vēl pavisam, bet augumā jau paliels, protams. Bērni visu dienu kopā ar suni nodzīvoijās pa āru; pašā vakarā, īsi pirms prombraukšanas, suns kāri metās pie savas ēdiena bļodiņas, un mana Meitenīte, kā pieradusi mājās- savam Lācītim- pieglauda galviņu............ tālāko jau spēj iedomāties.... baigi atceroties.... kā suns kampa viņai sejiņā, asiņu jūra- nesaprast neko- kur, kas.... ai, nupat piemetās drebulis no šīm baisajām atmiņām... kā braucam uz ātrajiem... Meitenīti piespiedusi sev... 3 šuves... pārāk baigas atmiņas..... Zinām taču, ka nedrīkst aiztikt suni, kad viņš ēd, bet- Lācīti mājās varēja ņurcīt, cik tīk....