Jā, Labo Puisi, būdama gana prasīga pret sevi, esmu gana prasīga arī pret citiem... un tomēr- gadās, padodos vājumam... un tāpēc man tomēr IR JĀDOMĀ, ka es NEZINU!!!, kura ir tā robeža, kurai, iespējams, vairs netiktu pāri!!.. Es to vnk- nezinu!! Par to bija stāsts. Viss respekts, cieņa pret Cilvēkiem, kas spēj vairāk, nekā- spēj!! :)

НЕ суди да не судим будешь...ja protams, BET arī nekāda līdzjūtība nav pret līdzīgiem. Tikpat labi ir daudz pastāsti par radiem, draugiem, paziņām kuri izgājuši īstu dzīves elli un nav palaidušies. /piem.darba kolēģei auto avārijā bojā aizgaja vīrs, 2 bērniņi un mamma, bet pati izdzīvoja....un turpina dzīvot, ir ģimene ir bērniņš, ir jau 50mit ar asti/ Vai nelaime, sapņu sabrukums, nākotnes izzušana ir iemesls nolaist rokas? Nekad! Cieņa, izturības un gara spēka cieņa, lūk mana mēraukla. Bet katram jau sava aukla līdzi-mēraukla :) Respect, relax and smile! :)

Paldies Tiem, kas izlasīja. Es nedomāju tikai par iekomentēto. Man pašai- tas neiziet no galvas- visu dienu.. un- vrb ielāgot kko, no tā visa?? .. ok:)

.... zinu, Alise, ka Viņai vnk vajadzēja kādu; trāpījos- es; aiz to.
Mēs- NEVIENS!!- nezinām, kā justos- Viņas vietā.. cik daudz mūsos būtu optimisma, ticības kkam, un- vai vsp spētu katru dienu aiziet tos km 2+, lai Kāds, mums nozīmīgs, ļoti!!, nepaliktu tumsā.. kad satumst.

Tu jau zini, Ingrid, ka nekas šajā dzīvē nav nejauši....Varbūt tai sievietei vajadzēja kādu cilvēku ar ko parunāt!

Tadel iespejami traucejumi Ministriju datu bazes sistemas,jo analize

.. nobraucu tur pirms min.20- aplaistīt begonijas, pie tēta.. jā, svece tur deg- atkal. Bet- ne par to stāsts, kā saprotiet!! Vnk- negribu neko vairs rakstīt. Kas saprata, par ko- es, tas saprata. Punkts.

... bez tam- Viņa katru dienu ejot uz kapiem, un tur- pie Viņas Dēla- vnm esot gaismiņa, Viņš nekad neesot tumsā.. šajos, manas pilsētiņas kapos, guļ mans tētis, kurš aizgāja savos 40, guļ mani divi vectētiņi un abas divas vecmammas, guļ krustmātes manas, tgd- jau divas... un es sen biju ievērojusi, ka vienā vietiņā, kurai eju garām un kur nav pieminekļa, vnm deg svece... Tgd zinu- kam tā gaismiņa.. Ne jau iežēlināšanai šis blogs, kas tapa, neprognozējot tā tapšanu, tas vnk tāpēc, ka esam bieži tik stulbi; pirmk., jau- es.

jauki, Vasilij!!

Lilij! :)
Paldies Tev, ka uzrakstīji to, ko uzrakstīji!! .. ka vsp- izlasīji- paldies!! .. pie tam- tik godīgi!! :))

Alisīt.
Mana pilsētiņa nav liela. Biju ievērojusi šo sievieti jau sen. Un, kā jau visi, gāju ar līkumu. Vakarvakar sanāca tā, kā nu sanāca.. Es, pati nezinu- kāpēc??, neizmetu šo līkumu... nu vot. Un tas, vakarvakars, mani tur joprojām- ciet.. atmodos ap 4-iem, gribēju lasīt, bet domas vnk neļāva.. šķīru lappuses, bet nezināju ne vārda, ko šķiru.. tā gadās..

Jo Anglija patiesam slegts uzraditais darijuma konts.

.... braucu atpakaļ un domāju: Kas es būtu bez Viņiem?? Viņi, apziņa, ka Viņi- ir, un pie tam tādi, kādus nemaz neesmu pelnījusi.. tas liek turēties, arī tad, kad pašai šķiet- vairs nespēju.. nu tā :)

Maija! :)
Mani pašu vakarvakars paņēma- līdz kaulam. Nav jau īstenībā stāsts par vienu konkrētu sievieti, bet stāsts- vispār.. par mums, tiem, kas turamies braši, it kā.. Es pati- ceļos sevī un- krītu.. tikai zinu robežu, līdz kurai- drīkst- krist.. Kā jau Tu teici- notur bērni; man pašai atkal tas posms, kad- ne visai.... drīz jāaizdodas un tā... un aizvakar, kad atbrauca bērni, abi, un izdarīja tik daudz lietu, labu, un tad, kad /man tāds paradums:)/ pavadīju Viņus savā mašīnītē gabaliņu, un tad, kad šis gabaliņš beidzās, un braucu atpakaļ pie sevis... ai!!!! arī tgd sāku raudāt!!!... mūžīgā pinkšķe pa dzīvi..... drusku paga..... tās asaras stulbās........

Ingrīd, paldies par blogu, kurš vnk. lika apstāties un padomāt par dzīvi..Esmu cik reizes pārdomājusi to par nosodīšanu, vērtēšanu utt..Vienmēr esmu pieturējusies pie principa, vismaz centusies-nenosodi, pats netiksi sodīts. Taču ir lietas un situācijas, kuras man nav pieņemamas..Sanāk dubultā morāle- no vienas puses man pa lielam vienālga ko tur, pieņemsim, mana paziņa dara, no otras puses - galīgi negribētu nokļūt viņas situācijā, jo tā neatbilst maniem principiem un uzskatiem. Un vēl jau saka ''nekad nesaki nekad''..šo arī esmu piedzīvojusi.. Un ak, dievs, kas tas par maģisku vārdu?? Pasaki tikai ''nekad'' es šo un šito nedarīšu..un pēc laika- lūdzu..tu to jau dari un teiksim piedalies tur, kur domāji, ka savu kāju nespersi..

Paldies,Ingrida Tavs rakstītais paņēma līdz kaulam,kapēc,laikam tāpēc,ka arī ir gadījies būt uz tā stipruma un vājuma robežas,kad tieši bērni bija tas,kas palīdzēja palikt stiprai .Tevis aprakstītajai sievietei, dēls bija viņas pasaules esības centrs un ,tam aizejot,pārējai pasaulei vairs nebija nekādas nozīmes un viņu var ļoti labi saprast,lai ko, mēs un visi pasaules gudrie, arī neteiktu un nedomātu,par savas dzīves dzīvošanu,bet tieši mūsu mīļie ir tas,kas notur šo pasauli pasaulē un liek mums gribēt dzīvot un elpo.Un neviens cits tās sievietes vietā nespēj izsāpēt viņas sāpi un palikt stiprs viņas vietā,tāpēc neviens cits nav tiesīgs viņu tiesāt,bet tik bieži tiesājam,jo,kā Alise teica-nezinam visu stāstu,bet, arī zinot,ir vēlme būt tam gudrajam ,visuzinošajam un pamācošajam,līdz dzīve arī pašam tā kārtīgi iesper pa pakaļu ,liekot apmest kūleni un paskatīties uz dzīvi citām acīm. Un robčikam    no manis arī...

Jā, tā ir ..bieži pieņemam, izsakām savus spriedumus...nezinot visu stāstu!!!

   Jā, es jau sen novērtēju Robčiku; Viņa spēju- uzsist roku uz pleca, kad to vajag- ļoti!!

   Ineta!!
   Cik precīzi un- tieši laikā tas- "Es lekšu no tilta!",kas tulkojumā varētu būt- palīdziet taču man to nedarīt!"
  
   Pabeidzu lasīt grāmatu, vienu no dziļākajām, pēd.laikā- kas iesākas šādi:
  
   "Es pārmetu kājas pār margām, izmisīgi turēdamies pie tām. Manus matus saplivināja dīvaina vēja pūsma. Likās, ka tas ir pēdējais šīs pasaules sveiciens, kas mani panācis. /../ Tieši tad kāds uzlika plaukstas uz maniem pleciem. Un, pagriezdamies atpakaļ, lai pieķertos pie šī cilvēka-  instinktīvi  mēģinot glābties, es pirmoreiz ieraudzīju Džeiku. Ar atmestu galvu un smaidu lūpās: Tu nemaz negribi to darīt,- viņš teica.- No tā nebūs nekāda labuma, pats zini. Jo neviens nekad nav ticis  skaidrībā, ka tur- otrā pusē- nekā nav."
..................................................
   Lasot to, es arī- iemīlēju Džeiku. Cilvēku, kuru vēlētos satikt realitātē. Cilvēku, kas spēj nepiederēt nekam un- nevienam, un tai pat laikā- nepiederot nekam- dot to, ko tieši šajā brīdī- mums vajag- Mierinājumu.    .. nu jā- un atkal- Savoretti- atkal- VAGABOND....
https://www.youtube.com/watch?v=vFOOuCNbuE8