Ja Tu zvani – neliecies traucēts, ja Tev atbild klusums. Tā ir tikai atbilde kā ņirgāšanās uz Tavu jautājumu, ko nevaicāji tam. Sarunai nav attīstības tās procesā, ir rezultāts – klusums. Skaļš klusums, kas neizteikts caur mani, caur Tevi – tas izsakāms laikā, bet ne lineārā. Tu zini, - mums tāds nepastāv, jo ir tikai safabricēti fakti, kas pārvērtušies liekulīgos melos.
Laimīgā meitene ar ķiploku grauzdiņiem un rūgtā alus skārdeni sēž un neatbild, jo viņa zina – melos tāpat, kā, pirms tam, to darīji Tu. Tas ir tikai abstrakts jautājums – kad? Nevienam neko neizsakošs laika apstākļa vārds un reizē kaut kas pilnīgāks par to.
Bija vajadzīgi tieši simts vārdi, lai to pateiktu, lai samelotu, lai liekuļotu Tavā priekšā, lai notēlotu meiču, kuras patiesībā nav. Tavā galvā, smadzenēs iedomāts ideālais tēls, kas, kā zināms – nav. Lieki piebilst, ka arī Tu neesi tāds, pretējā gadījumā tie arī būtu meli. Kaut gan grūti apgalvot kādi meli tie būtu – melnie vai baltie? Un es izšķiros starp sudrabkrāsas pelēko – tie ir mani neitrālie meli, kas izsaka vairāk kā šie kontrasti:  iņ – jaņ, tumšais – gaišais, ļaunais – labais, elle – paradīze, tie manā “idealizētajā pasaulītē” nedzīvo. Ir tikai sudrabkrāsas atspīdums, kas rotā Tavu seju no rīta, dienā un vakarā. Tikai naktīs Tu vēl spēj noslēpties izbrāķētajos palagos, kas pat gultas virsu nenosedz. Arī tie ir meli. Atklāti meli bez paskaidrojuma, ko klusums neliek apstiprināt.
Arī klusums ir meli.