Es nezinu, ko domā nožēlojamie,
Kad sasieti tie savā aklumā redz pilnību.
Ir tikai laikapstākļu caurspīdīgie meli,
Un baltie griesti kā notraipīta siena rādās.
Es nedzirdu, ko runā nožēlojamie,
Kad laika cilpa ķer tos pie rīklēm.
Ir priekšā redzams tukšums svešs,
Tā mana cilpa, kurā karāju tos.
Es neredzu, ko rāda nožēlojamie,
Kad tiek aizmirsti sen izplūduši ģīmji.
Ir pārblīvēti mākoņu karaspēki,
Kas pazudina nebūtībā katru no tiem.
Es redzu, ko neredz nožēlojamie,
Kad klusums sāk izrunāt to vārdus.
Ir laiks pārvērtēts un važās kļauts,
Kur salauzts ķēdes pavediens.