Izlasot Guntas šodienas blogu, ļoti spilgti uzvējoja atmiņas.
    
    Manas mammas mājās joprojām ir virtuvē plīts, kurā parasta cepeškrāsniņa- kā jau plītī. Atceros gan tajā ceptos pīrādziņus, kanēļmaizītes, piparkūkas... visu atceros!! Bet visspilgtākās atmiņas par kartupeļiem, kurus uz tādas lielākas un dziļākas pannas cepa sestdienas vakaros pēc vannas /siltā ūdens nebija, tas tika sildīts uz plīts un pēc tam saliets parastā skārda vannā; arī šīs vannošanās ir neaizmirstami mīļas, kaut- ne par to tgd stāsts/; nu lūk- un tie bija mazie kartupelīši, kas tika nomizoti un cepti tādi paši apaļi, drusku lielākos pārgrieza uz pusēm.. beigu galā tie plīts cepeškrāsniņā ceptie kartupelīši sanāca tādi zeltaini brūni, apkārt pat tāda kā garoziņa.. un vēl kas man ļoti patika- tajā pannā, kas pēc tam, kad kartupelīši bija gatavi, tika uzlikta uz galda, ap kuru sasēdāmies visa ģimene, bija tāda iedobīte, kurā satecēja tauciņi; tad nu ēdām tos kartupelīšus, mērcot tajos tauciņos. Tiem bija īpaša garša!! Tgd man gribas pat teikt- manas bērnības garša..  

    Kad aizdevos studēt, un braucu nedēļas nogalēs mājās, tas, par ko visu ceļu domāju, bija- es atkal ēdīšu tos kartupelīšus..

    Un tgd man jādomā- vai saviem bērniem esmu sagādājusi tādas īpašas atmiņas, kurām ir gan garša, gan smarža- īpaša?? .. Neesmu pajautājusi.. zinu, ka mans Puikiņš atceras, kā no nelabās tantes atkaroju Viņa mīļāko lācīti, tādu maziņu, ar svītrainu šallīti, kas, braucot ratiņos, Viņam izkrita uz ielas... jā, kkur pirms pāris gadiem pēkšņi saņēmu sms no Dēla, kurā Viņš man pateica paldies, ka esmu to izglābusi... aiz apmulsuma, loģiski, asaras man sāka birt kā pupas... vēl šo to zinu par Viņu spilgtākajām atmiņām, bet- bērnības garša?? ....

    Man šī bija ļoti skumja nakts. Iespējams- tieši tādēļ pēkšņi visādas atmiņas..

    Un Jūsējās?? Atmiņas?? Jūsu bērnības garša??