līst,
raugos kā uz izmirkušā asfalta melnā,
steidzīgu gājēju pēdas nozaudētos sapņus samin,
satveru nejaušu lāsi delnā,
un atceros kā bija,
kad vasarā lietus lija,
kā piles satrauktas pāri vaigiem taviem,
gar kakla līnijām slaidām,
pretī tavām siltajām krūtīm,
kā cerību putni laidās,
tad vēl nebija naida,
skūpsti lūpas dedzināja,
tu teici-mani vakariņās gaida-
toreiz visiem bija mājas,
mājām sliekšņi, pagalmiem sētas ,
robežas neizdemolētas,
un cilvēkiem mīlestība acīs,
kad iemācījāmies nīst?
neviens to tagad nepasacīs ,
tautas kā rēgi pasaules plašumos klīst,
tik pierasts jau tas,
tu saki-lietus līst-
bet varbūt tās asaras?
/taalais_sakura/
Atslegas vārdi: dzeja18356, dzīve38617, attiecības38711
Tāli , asaras ar lietu nevar sajaukt........asarām ir sāļa piegarša......
lietus nav asaras.kas nāk no dzīlēm un sāļus līdzi nepaņem...tas noskalo atpakaļ visu, ko sūtīja kosmosā-auto izplūdes gāzes, dūmeņu ...visaugstāko...kas pāri pilsētai stiepjas ...tās kok lapas dara rūsganas...lietus kā duša-nomazgā pasauli...viss nāk atpakaļ-un sēnes aug!...radiācijas zonās.
(...)
kad iemācījāmies nīst?
(...)
Tad, kad sàkàm dalìt labo un ĺauno!
.
..paņēma Tava dzeja..Paklusēšu..lai tik mūzika skan.
... katram savu stāstu -
kādam priecīgu !
paskumju - kādam citam ,
tikai nevajag noskumt !
šodien paskumju , priecīgu - rīt !
lietus jūtīgie pirkCtiņi ,
uz palodzēm daudzajām -
.................................. klavierē ...
Neteikšu ne jā, ne nē, lai spētu filozofēt!
Baigais bleķis
pārlasīju reizes n-tās... un atcerējos kādu Cilvēku, kurš rakstīja tā, pa īstam, vienkārši un dziļi, pat man noveltīja dažus dzejoļus, un vienā no tiem bija rindiņas /nebūs gramatiski precīzi, jo Viņa dzejoļu krājumiņš man mājās/:
.... tās meitenes klusās,
kas lietus dienās
nevar no mājām neiziet....
un tālāk bija doma, ka tad, kad pienāk izšķirošais brīdis
.... tās kā magones
uz barikādēm zied....
bet nekad sevi neuzskatīja par dzejnieku!! Vienīgais viņa dzejoļu krājumiņš tika izdots /vākts, likts kopā viss Viņa uzrakstītais/ tikai tad, kad Viņš jau nolūkojās ar savu šķelmīgo smaidu uz mums, palicējiem, no zvaigznēm..
taalais_sakura, tik patiess, vienkāršs un dziļš, protot domu pateikt- tā!!- ir dvēselē Dzejnieks.
.... ak Tu, ne-slikto Cilvēciņ... uzrakstīt tā, ka vnk... vnk... ai, nemeklēšu nekādus te vārdus!! Skāri manu dvēseli. Tas ir- talants, prast pateikt tik vienkārši un reizē- tik dziļi..
Bez komentara.
man viss patik...papirmo ....tikai zel ka ta suda... guna anug.... nostums no pjedestala tavu dzeju ar saviem viltus balsojumiemvu ....tev tocna ir 85.gadi....ko....palasiju tavus komentarus oho....filozofs...nedaudz ieraut ar tev patik...davai te ar ko paraksti
Laba dzeja un tēma..... varētu ilgi parunāties
Varbūt tieshām,lietus ir skumju asaras, par tiem,kurus mājās negaida vakariņās...varbūt...bet varbūt tās ir prieka asaras par par tiem,kurus gaida,bet...varbūt..tas ir Radītāja skūpsti Mātei zemei,lai tās dzīles vienmēr nes sulīgus augļus Tev un man,un ikvienam,kura sapņi ir cerību un mīlestības pilni...un arī tiem,kuri vairs pat nesapņo
Skaista dzeja! Tālajam sakuram.
Ja velies,lai iemure-klusti par Pilsoni
Tu-Es-ari esam cilveki..katru savadak...Putinu domaju noteikti-Kremla Siena mures
Visi mes kadreiz nonaksim Vina Saule!Nepardzivo
Vasaras pilēm cits efekts...kas atveldzē un atdzesē uzkarsušo ķermeni...bet šim lietum stindzinošs vēsums nāk līdz , sirds sažņaudzas , jo zini , ka kāds noteikti kaut kur raud, kuram pietrūcis siltuma..
Iespejams Putinu guldis Kremla siena-lidzas....sagatavotam Patriots