līst,
raugos kā uz izmirkušā asfalta melnā,
steidzīgu gājēju pēdas nozaudētos sapņus samin,
satveru nejaušu lāsi delnā,
un atceros kā bija,
kad vasarā lietus lija,
kā piles satrauktas  pāri vaigiem taviem,
gar kakla līnijām slaidām,
pretī tavām siltajām krūtīm,
kā cerību putni laidās,
tad vēl nebija naida,
skūpsti lūpas dedzināja,
tu teici-mani vakariņās gaida-
toreiz visiem bija mājas,
mājām sliekšņi, pagalmiem sētas ,
robežas neizdemolētas,
un cilvēkiem mīlestība acīs,
kad iemācījāmies nīst?
neviens to tagad nepasacīs ,
tautas kā rēgi pasaules plašumos klīst,
tik pierasts jau tas,
tu saki-lietus līst-
bet varbūt tās asaras?
                         /taalais_sakura/