Gar sliežu ceļu
10. jan 2016. 15:01
Viņai bija dotas piecas minūtes, lai īsajā un pieguļošajā kleitiņā tiktu no pilsētas sabiedriskā transporta pieturas līdz īsti nepievilcīgai ēkai – autoostai. Par laimi viņai nevajadzēja gaidīt tās minūtes sekundes, kas liktu skaitīt laiku atpakaļ – piecdesmit deviņi, piecdesmit astoņi, piecdesmit septiņi… Aizdomājoties par laika skaitīšanas tehnikas paņēmieniem, Viņa apzagtu sevi par veselām divām sekundēm un nobremzētu vēl neuzsākto gaitu pretī saules apmirdzētajam cilvēku pūlim, kam zināmā mērā, šajā dienā, piemita savdabīgs un neparasts tukšums. Viņai to sejas likās gaužām izplūdušas, un dažas no tām, kas nāca pretī, lai tiktu garām – padilušas, gandrīz vai tādas, kurās bija iemeties zeķei līdzīgs caurums, kas apņēma kādu no sejas vaibstiem.
Tieši tāpēc Viņai bija iespēja slēpties tuneļu labirintā. Zinot jau iestaigāto atminējuma ceļu, kas veda uz bruģēto piestātni, Viņa labprātāk būtu noziedojusi smaidu kādam no pazemes ceļa meklētājiem, nekā tiem, kas sevi par tādiem nepamatoti uzskatīja, atrodoties galvas tiesu augstāk. Šoreiz Viņai nebija laika, lai patiesi, sev neapzinoties, pasmaidītu. Viņa bija norūpējusies par laika eksistenciālo steigu, kas neglābjami lika virzīties augšup pa betona kāpnēm ar savādi pustukšajām panckām. Brīžiem šķita, ka kaut kas ir atstāts un nepaņemts, kaut kas aizmirsies, vai varbūt pat pazaudēts.
Tas vairs nebija tik svarīgi, kā likās sākumā, ieklausoties kādā no tām iedomātajām muļķībām. Griezties atpakaļ būtu kā spriedums notiesātajam, kurš neatzīst savu vainu, kuram pēc brīža veiks nāvessodu, neļaujot izteikt savu nožēlu par NEKĀ izdarīšanu, lūgt vienu no divdesmit divām vēlēšanām, kas tiks pienācīgi ignorēta un atstāta tūkstošiem soļu nomīdīta, tikpat daudz reižu transportu sabraukta, pāris simts veidos apspļaudīta un tikai divdesmit piecas reizes nomētāta ar ikdienas drazām, kas pabijušas somās, bikšu, jaku, kreklu un uzvalku atklātajās un slēptajās kabatās. Arī tas nenotika tā, kā Viņa to bija iztēlojusies, atrodoties ikdienu kādā no ceļa izvēles iespējām.
Pārgājusi pāri bruģētajām ceļam, ko izskaistināja iegravētās tramvaja sliedes, daudzie savienojumi, kas iezīmēja nepārprotamu krustpunktu esamību, Viņa veikli manevrēja gar cilvēku tēliem, pazūdot autoostas kņadā.
Atslegas vārdi: doma23287, literatura266
Komentāri (19)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Ingrida X. 11. jan 2016. 18:15Man patīk, cik Jut iņa veiksmīgi uztvēra sižetu, es- paliku tikai nojautās, kas un kāpēc..
Pārlasīju vēlreiz- jau ar Tavu sižeta pierakstījumu, un- jā!! ... nepateiktais ieguva jau konkrētākas aprises...
Paskatījos bloga autores ievietotos fotoalbumiņus- nu ļoti ļoti tie abi!! Un- kaut vienā ziema, otrā- rudens, pāri visam- noskaņa, atkal noskaņa... visās bildītēs, tāpat kā šajā miniatūrā...
Jut i. 11. jan 2016. 17:53 Liekas,ka uztvēru pareizi--aizejot no kādas sen pierastas situācijas,sieviete šai īsajā pastāstiņā izjuta milzīgu emocionālu spriedzi,..mazliet nedrošību par NĀKOTNI,..tādēļ saskata savā ceļā cilvēkus ar'' padilušām,zeķei līdzīgam caurumam,sejām''.
''Tieši tāpēc viņai bija iespēja slēpties tuneļa labirintā''-iedrošinājums pašai sev,ka izvēlētais ceļš,kaut samezglots,bet tomēr izvedīs gaismā!
Patika!
Ingrida X. 11. jan 2016. 16:48.... izlasīju vairākas reizes, vēloties kaut ko pateikt, atrast tos īstos vārdus- ko tieši..
Man nav šo vārdu!! Es zinu tikai to, ka tas, kas uzrakstīts- paņēma mani ļoti!! Visvairāk tieši ar nepateikto... nojaušamo... ar noskaņu, kā tādu...
Dzēsts profils
10. jan 2016. 23:09...ne vēja ,ne vilnīšu . Gandrīz vai, iekritu ,,snaudienā gaudenā,,...
savsem k. 10. jan 2016. 22:16Palasi Upīša "Zaļo zemi "
Fata M. 10. jan 2016. 22:14Esmu tikai procesā, lai izzinātu - kas? kā? Kāpēc?
savsem k. 10. jan 2016. 22:09Parasti jau rakstniekiem nepatīk ja viņus kritizē , tāpēc prātīgāk būtu atstāt šo labirinu pa taisnāko ceļu
Fata M. 10. jan 2016. 22:09Drīzāk, ņemšu vērā ieteikumus. Paldies!
Ineta L. 10. jan 2016. 22:02Kuku, tad nu mēs tagad tādi divi sapinušies tai labirintā , paldies, būs vismaz kompānija! Cerams, ka bloga autore neņems ļaunā..
savsem k. 10. jan 2016. 21:59Jā Inet , tā jau var vārdu labirintā apmaldīties
Ineta L. 10. jan 2016. 21:50Būtu interesanti, ja vienkāršotu rakstības stilu. Vietām pārāk gari, samudžināti teikumi, kruzuļaini izteicieni, beigās vairs neatceries par ko runa sākumā bija.
Dzēsts profils
10. jan 2016. 19:44Es ar dažreiz kļūstu cinisks. Bet tādos brīžos, šķiet, ka ar pesimismu nenodarbojos.
Katrā gadījumā pavisam noteikti zinu, ka tik tēlaini pat nedomāju, kā Tu. Kur nu vēl rakstīšana....
Vineta K. 10. jan 2016. 19:02Un tomer bez komentara.................
Benita L. 10. jan 2016. 17:32Nestaigāju.
Dzēsts profils
10. jan 2016. 16:16un lai baltie lāči atgriežas zoodārzā...ar savām kaķenēm...ja kādas mežacūkas dēļ aigājuši bija...tam tos nemaz nevajadzēja...kā izskatījās vēlāk
Dzēsts profils
10. jan 2016. 16:13rīga ir mazā parīze...un augstākais tur savs šarms!...tas nav ne mērs, ne čiekurkalns, nedz arī tv tornis-tikai-paši rīdzinieki...kad saparojas un vidi veido-savu.
Dzēsts profils
10. jan 2016. 16:11es atradu nepievilcīgos...un aizsūtīju uz Rīga-Klaipēda..Rīga-Viļņa...Rīga-Tartū...vai nav vienalga...ka tik no latvijas galvaspilsētas prom!
Fata M. 10. jan 2016. 16:03Šādos gadījumos - grūti kontrolēt spontāno domu plūsmu. Tā uznāk, tā pazūd, tā iesprūst laika telpā, neatrasta...
slikts c. 10. jan 2016. 15:55Vai mums jāuzmin no kāda ievērojama apjoma(spriežot pēc stāstījuma plūduma tempa)romāna ir šis fragments. Man arī vajadzēja apmēram 5 minūtes,lai lasot tiktu līdz autoostai.Autorei neapšaubāmi ir rakstītājas talants,bet...kaut kā tikpat pēkšņi, kā ne no kā sācies gājiens,tā arī ne ar ko beidzas.