Betona kāpnes. Viņa toreiz steidzās. Rokās atradās plāna porcelāna tasīte, no kuras Viņa dzēra karstu tēju vai kafiju. Garša BIJA sajaukusies ar tēju - melno tēju un kapučīno, kas, skrienot šļācās ārā uz visām pusēm, un tam līdzās neapmierināti cilvēki, kuri nesaprata lietas un laika steidzīgo esamību, Viņas eksistenciālo uztraukumu. Tas viss lauzās caur tasīti, bet Viņa turpināja steigties tālāk, kleitā, kas nosēta ar banālām puķītēm, kas vējā pacēlusies, vienkārši plivinājās. Steiga bija pamanījusies „pasniegt uz paplātes”. Viņa steidzās. Viņa skrēja. Viņa paklupa, juzdamās samāksloti viegli. Un tieši tad - tasīte, Viņas līdzsvara zuduma pineklī, zaudēja gravitāciju kopā ar Viņu. Viņa nezina, kur Viņa palika. Viņa pazaudēja sevi. Tikai tālumā bija dzirdama viegla šķindoņa  - porcelāns saplīsis.