Gribēju jau atbildēt ar Ansīša vārdikem:
Paņem virvi –  pakaries,
iebrauc grāvī– nosities,,
bet! - reizēm nopietni esmu piedomājusi par to pašu:
meditēju jūrmalā, pati savās domās iegrimusi, redzu daudzus, skaisti iedegušus cilvēkus, un - pēkšņi! - man smadzenēs iezogas doma: Bāāc! Pēc gadiem, ne īpaši daudziem, tie būs tikai skeleti "reiz bija".... Tā doma ir iznīcinoša, vismaz man..
Un tad tai vnk neļaujos un viss! Saprotu, ka man jāizdzīvo pilnasinīgi, viss kas dots un atvēlēts. Neredzu citu iespēju

Nekas nav mūžīgs,būs citiem tie paši kreņķi.