Citiem - nevar.
Gadās, kad citu t.sauc."nomierinošie vārdi" vnk tracina (ko var gvelzt lieku?), tāpēc ļoti piedomāju pie tā, ko saku citiem ne-vieglos brīžos, gadās, kad labāk vnk paklusēt.
Sev? Domāju - katram ir sava "mantra" kā mierināt/samierināties/tikt galā. Kā citādi?!

Ansītis pateicis visprecīzāk:
Arī viena pagale var degt, ja vien kurinātājs labs ;) proti: ja labi ieciklējas iekš kko, tad tik pats/i piemet to pagalīti un deg tik tālāk, līdz... lielais "būūūkšš!!!!" un - viss, bladāāāC!!

Uzticēšanās, par daudz.
Jo vērtēju citus pēc sevis.

Īsti nesaprotu - kāds tam sakars ar kompleksiem?
Ir cilvēki, kuri vnk bez saistībām nespēj (zinu vairākus personiski); ir citi - kuri nealkst saistību, kuri ir atvērti daudz kam, bet vēlas saglabāt savu pašnoteikšanos.
Ne vieni vai otri labāki vai sliktāki; katrs esam cits!

Ļaunākais? - zaudēt vēlmi dzīvot, novērtēt visu to labo, kas ir katram no mums. Nu tad.. tad vnk - viens liels NEKAS.
(rodiet katrā dienā kaut mazu, mazmazītiņu iepriecinājumu! )

Katrā ziņā tie ir interesanti, izzināt-griboši cilvēki, kuri nesamierinās tikai ar putu nosmelšanu.
(īsti nepiekrītu formulējumam "seni romāni', jo ir tik daudz vērtīga, ko lasīt un pārlasīt, un es te nerunāju tikai par intelektuālo literatūru - tā pati "Džeina Eira", "Rebeka", "Dziedoņi ērkšķu krūmā" un vēl, un vēl...)

Būt vienai - tas nebūt nenozīmē būt vientuļai.
Gadās, ka tā ir apzināta izvēle: dzīvot vienai.
Un tas galīgi neizslēdz satikšanās (t.sk.ar pretējo dzimumu), gluži tāpat, kā satikšanos un laika pavadīšanu ar saviem pieaugušajiem bērniem.
Izvēles izdarām paši.

Par absolūti stulbām, perversām, cūciskām lietām nedomāju neko ;P

Ne vienmēr.
Neparastākā?: Palikt vai aizbraukt, kad nezināmo vairāk, cik spēju aptvert..

Nee.. Man gribas, lai sērās būtu visa Valsts, izkarot karogus ar melnu banti.. un sakot tik daudz smuku vārdu, cik netiku dzirdējusi, esot vēl te..