Ar lauku bērniem vienkāršāk- viņi jau no mazām dienām meklējuši pa pažobelēm kaķēnus un zin, ka teliņu nenoķēra uz ceļa, bet turpat kūtiņā.
Pirmklasnieks Pēterītis mammai vaicā:
-Mamm, kāda starpība ir starp tēti un māti? Tētis nēsā garās džinsa bikses, mamma arī, tētis pīpē, mamma ari, tētim gari mati, mammai arī?
-Dēliņ, pajautā tētim, viņš lasa avīzi, bet man var piedegt pankūki.
Pēterītis pieiet pie tēta un uzdod to pašu jautājumu.
-Dēliņ, esmu noguris no darba, pasnaudīšu. Rīt pajautā skolotājai.
Nākošā rītā Pēterīti tik nepacietīgi gaida, kad sāksies mācību stundas.Paspē skolotāja atšķirt žurnālu, kad pastiepjas rociņa, augstu , jo augstu.
- Ko vēlies , Pēterīt, vai gribi atbildēt?
-Skolotāj, man ir jautājums:(atkārto mājās uzdoto jautājumu) Mammai nebija laks, atbildēt, tētis noguris.
Skolotāja padomāja un jautāja:
-Kāds Nr tavam tētim apaviem?
-45
-Bet mammai?
- Nezinu, laikam 36.
- Nu redzi,Pēterīt, starpība ir starp kājām.

Būtu interesanti redzēt kā mani 30gadīgie bērni reaģētu uz pasaciņām!  

Bez saubam,jo ari noviniem pieprasu taisnibu.

Līdz zināmam vecumam stāsta.....un tad iemācās melot.....

Pasaku gan un neko neslēpju,tāpat viņi visu uzzinās paši....

Jautājums ar domu. bet skaidrojums kā vienmēr - bezsakarā.   Nē, es nevienmēr savam bērnam saku patiesību.

Es ar Annai piekrītu. Nu ne vienmēr bērnam teikt pliku taisnību.
Vēl lieta, gandrīz priekšrocība, esam stāstījušas, lasījušas pasakas, līdz ar to apzināti ko melojušas skaistu, bet lai atšķirtu slikto no labā, bet dzīve jau ir tāds brīnumu lauks ar iespējām, veiksmēm, neveiksmēm, kāviņiem, uzvarām.

jāstāsta patiesība atbilstoši vecumam

protams ka ne pa visu !

Cenšos iespēju robežās teikt patiesību...

Bērni ir vienīgie,kuriem var pastāstīt visu patiesību.