Atslegas vārdi: dzīve38617, attiecības38715, attieksme3443, vainīgā meklēšana.0
Varbūt ne mazdūšība, bet - elementārs slinkums un vēlme atbildību par savu dzīvi uzvelt - vienalga kam, tikai ne pašam uzņemties.. Dzīvē ir daudz likumsakarību, kas noved gan pie veiksmīga iznākuma, gan citas- pie neveiksmīga, bet tām sākumu dodam mēs katrs pats- ar saviem darbiem, attieksmi, darīšanau vai nedarīšanu.
..Kas ir neveiksme?...es domāju, tās ir dzīves mācību stundas, kuras Liktenis mums piespēlē....! Tad nu ir divas izvēles, apgūt tās...vai arī izlikties par ""muļķi"...un vainot kādu.....!!!...
Varbūt tā drīzāk ir neizpratne par to, kas ar tevi notiek.....trūkst vieduma!!!
Tas ir vieglākais ceļš. Ko tad es? Es jau neko. tas liktens tāds.
95% likteni nevar mainīt,bet atlikušajos % var padomāt ko pamainīt savā dzīvē,lai nebūtu jāsūkstās par grūto...
Jāpiekrīt Ingrīdai!
Tā ir NEJĒDZĪBA - gudra galva neveiksmes nesagādā, prot visu saskatīt iepriekš
un laicīgi apsvērt iespējamas nianses...
no malas jau labāk redzams. un padomi pillla dirsa. kad tās bābas (tikai bābas) sāk tā runāt, šām jau krīze vēl nav sākusies. šī jau izgrābusi visu Temarku cauri, pat Sprīdīša biblioteku, ne vienu ne otru lasījusi nav. Naba pupiem pa vidu. Es par Padonju zemi karojis esmu, furgons bija, akselbante un divi bļambas pie hēbeļa. Kamēr manis nebija, vai šās skuma? Padomus prasīja tik. Atbildrd visas tilta vantēs karājas.
Kad vecāks paliku, tad sapratu ko Kuzja man teica - dļinnij, ti čo, iz za babi?!
Kāds liktens ir ar tādu dzīvo,bet ja pats neko nemaina ta arī nekas nemainīsies,jo savu dzīvi jau paši veidojam un dzīvojam!
Paši vien to likteni veidojam. Bet..labāk lai vaino to nezināmo,nekā citus apkārtējos cilvēkus.
Tāda ir Dzīve! Un Liktenis! Neatceros, kā tur īsti bija, bet, kad man bija visi trumpji rokās, izrādījās, ka Dzīve (maita tāda!) pēkšņi izdomāja ar mani spēlēt šahu!!! (joks)
Bet, ja nopietni, tad visi jau kādreiz kādā brīdī meklējam iemeslus savām neveiksmēm zvaigznēs, pilnmēnesī, piektdiena trīspadsmitais...Nevar taču visu laiku šaustīt tikai sevi par katru savu kļūmi, ja neesi mazohists. Cilvēks tāda būtne, grib padalīties. Arī neveiksmēs. Jo atklāti atzīties, ka esi cietis fiasko, mazdūšīgs cilvēks nemaz nespētu. (Es nerunāju par pataloģiskiem rauduļiem un čīkstuļiem.)
Vieglak ir uzvelt uz likteni.Jo esam par slinku kautko salikt pa,plauktiniem.Jo lielako tiesu pasi vien vainigi esam .
Nuja , pusi neveiksmju deputātiem un valdībai jauzveļ ...
Viņi vienkārši nezina, ka riskējot , ja nepaveiksies, tad būs mācība, ja paveiksies -- visu cieņu!
Ja jauns cilvēks saslimst ar vēzi,tas ir liktenis.Cilvēks nevar izvēlēties saslimt vai ne.Ja ceļš krustojas,tad gan varam izlemt iet pa labi,kreisi,vai taisni.Arī tad ne vienmēr zinām,kas galā var sagaidīt.Tas nenozīmē,ka uzreiz par visu jāsūkstās.
No kļūdām mācās...
Un ne jau šeit sakars ar likteni...
Paši mēs vien esam savas dzīves režisori..
Piedod, bet būšu skarbs - tas ir stulbums, ne mazdūšība.
Mazdūšība ir fobija, bet tas "otrs" ir visā vainojams.