hmmm esmu vispār nevainīga...jūtos labi....jo tiešām nekad ne pie kā neesmu vainīga

Gadās, kad ir dusmas pašam uz sevi. Ir gadījies arī kādam pāri nodarīt

    Cilvēkus pamatā var iedalīt 2 grupās. Vieni to vainīgo cenšas meklēt ārpus sevis, un vainu (lasi - atbildību) novelt no sevis. Otri vainu vispirms meklē sevī, un bieži vien tālāk par sevi netiek. Tā arī turpina dzīvot ar šo vainas (lasi - atbildības) sajūtu. Man pašam biežāk gadās 2. variants.Reizēm mēdz būt diezgan mokoši. Droši vien jāmācās uz lietām skatīties objektīvāk.

Tas atkarājas no situācijas - sniegt konkrētu atbildi nav iespējams.

Pat pārāk par daudz, zinu, zinu, ka tas ir stulbi

Es jūtos bieži vainīga.........pat pārāk(nav labi ne viens,ne otrs.......galējības neder).
Bet ko tur lai dara?

Es nevaru būt vainīga pie visa, ko citi dara ne tā, ja jautājums domāts par tādu apkārtni..
Vainas apziņa nav tas līdzeklis, kas visu virza, drīzāk nomāc. Ja es zinu, ko es daru, un cenšos nedarīt otram to, ko negribētu sev, tad kāpēc justies vainīgam par to, ko nevaru ietekmēt?
Tur vajadzētu citu virzītājspēku.

par visu,kas manā apkārtnē notiek ne tā kā vajadzētu,esmu vainīga pate

Pie savas nevisai izdevusas dzives esmu pati vainiga,bet dazkart vainoju ari citus. Par netirito pagalmu  dusmojos uz setniekiem ,kuri staiga lapstas uz pleca uzlikusi.Varetu jau iziet un to sniegu notirit,bet galu gala !!! vinji par to sanem algu....Atkal esmu dusmiga....

Tikai pie ta ka dzive skarba!!

...vainīga...jā,laikam bieži...bet,ir tik daudz apkārt tādu lietu,kuras nav manos spēkos mainīt...kad iznāk kādu sāpināt,esmu spējīga atzīt savu vainu un arī atvainoties...  

mm!!...šķiet, ka nejūtos vainīga....ja ir lietas ko varu ietekmēt, tad daru, ja ir, ka nevaru..tad nav vērts nožēlot...un ja ir gadijies kādam nodarīt pāri....esmu kritiska pret sevi...cenšos ieraudzīt to pirmā un atvainoties...:)

Par cik vīrieši vispār nekad un ne pie kā nav vainīgi-tad jau ir izstrādājies pieradums būt vainīgai vienmēr un visus un jebkuros laika apstākļos.

Vainīga jūtostur, kur tiešām esmu vainīga, bet ne par vsām nejēdzībām, ka snotiek man apkārt no manis neatkarīgi.......

Ja!Kadel nebegu no sejienes daudz agrak?Vainas apzina-pienakums...

Nē. Ja nu ir, tad cenšos no tās atbrīvoties- ne jau aizmirstot, bet mēģinot labot. Atvainojos tikai par to, ko pati saprotos sastrādājusi. Un arī citiem vainu neuzveļu. Bet apkārt gudrinieku, kuriem visi citi vainīgi- tik daudz;  šitos baļķu neredzētājus labāk redzu ejam prom no manis.

Nevaru ciest tos kas vaino citus, viņi domā ka ir kaut kadi eņģeļi, vai? Neviens nav izcili perfekt. Man personīgi šķiet, ka labāk ir atvainoties uzreiz un nokārtot visu tūlīt, savādāk, viss tikai sarežģijas aizvin vairāk un tad nezini, ko nu?Ir jau grūti atzīt sau vainu es zinu, bet vai tad sirdsapziņa nemoka, ka iespējams citam būs no tā jācieš?

Viena pagale nedeg. Visas vainas uzņemt tikai uz sevi nav prāta darbs, bet arī visu novelt citiem neklājas. Neesu nevienu manījusi ar spārniņiem uz muguras un pašai arī neredzu, lai kā vēlētos.

Nevainoju ne sevi,ne citus.....notiek kaa notiek,,,,acimredzot uz to briidi savaadak nevareeju...:)

Dažreiz, kad dabūju pa kaklu!
ja jūtos vainīga, vienmēr atvainojos, jo grūti sadzīvot ar vainas apziņu. Domāju, ka attiecības jāprot nokārtot, piedodot sev un citiem!