Dzive ir vislabākā skola. Reiz apsvilinies, sāc analizēt domāt, kur kļūdījies

Ne jau vienmēr cilvēks mācās no savām kļūdām... Gadījumā, ja kadreiz arī esi kādā vīlies, tas vēl nenozīmē, ka mēs nedrīkstam nevienam uzticēties, pieķerties, tas ir jauki, ja mēs vēlreiz varam ļauties šīm burvīgām izjūtām... un vienalga, kas notiks pēc tam.

Vienkārši par nav pašabziņas,tad vajag otru pie kā balstīties-naw slikti, ja abiem tā ir labi!

Ja Tu nejuti neko preti no ta otra cilveka (tas domats virietis)tad labak nevajag piekerties.Un japrot atskirt salmus no pelavam.Nauzkeries uz tiem "aktieriem".

Kluset un smaidit!

Par šo tēmu vairāk atbild dvēseliskā cilvēka daļa,kurai materiālā puse nepakļaujas.Atliek secināt,,,no tā neizbēgt,,,

Nepieķerties iemācīt nevar, cilvēks vienīgi var iegūt dzīves pieredzi. Pieķeršanās notiek pati no sevis. Un tai var būt diezgan pasmagas sekas, jo šādu cilvēku parasti nākas arī atlaist. Tikai tad, kad cilvēks ir izgājis šo garīgās attīstības ceļu, viņš otrreiz vairs tik viegli nepieķersies ...

es nesen skatijos vienu filmu un sapratu to ka milestiba patiesiba ir gala nevis sirdi, es domaju ka to pashu var ari uzskati par piekersanos...
viriets loti mileja savu sievu,cieta avarija un vinjam pazuda atminja, savu sievu vinjs nepazina un neko nejuta pret vinju... bet vai tad ja cilveks mil ar sirdi vinjs neko nejustu? ...

Vienkārši nevajag sākt idealizēt..... Nedomā tikai par tā cilvēka labajām īpašībām, bet apzinies arī sliktās un atgādini pār tām sev..Tā tu viņam nepieķersies tik ļoti...

Es to neesmu iemācījusies... man vēl daudz jāiemācās...:(

Paej garaam!

kluut par narcisu.

Tā pat kā bērnu dienu naivums, tā arī pieķeršanās un mīlestība... nebūt naivam, nepieķerties, neimīlēties māca tikai "Māte DZĪVE", pieļautās kļūdas un sastaptie cilvēki. Dažiem pietiek vienu vienīgu reizi apdedzināties, lai kļūdas neatkārtotos, bet citiem nepieciešams ilgs dzīves posms, lai beidzot saprastu, ko un kā.

Tas ir kā ziemā mēli pielikt pie dzelzs...

Būt pašpietiekamam un nemeklēt laimi lietās un cilvēkos!  Savā ziņā jābūt mazliet egoistam ar empātisku piesitienu.
Bet... zaudējot kādu, kuram esam pieķērušies, paliekam stiprāki, savā ziņā norūdamies. Jā, iespējams nocietinamies, lai turpmāk nesāpētu, ja notiku līdzīgi. Katram jau sava atziņā nāk tikai pēc savām kļūdām.

Kā iemācīties nejust...kā iemācīties neticēt...kā iemācīties attālināties-kā iemācīties būt par "Alvas zaldātiņu"????
Tik tiešām gribi uzlikt sev klapes uz acīm/sirds..un novilkt..tieši tā novilkt šo sev atvēlēto laiku uz zemes??!!!Tev ir jāmīl...jāpieķeras.Jā tev sāpēs..Jā,tu raudāsi,bet tas kompensēsies ar sajūtam,siltimīļajām,ko tie kuriem pieķersies,ienesīs tavā ikdienā

Patiesi iemīlēt to cilvēku !

Tā ir sirds, kura pieķeras, u tai pavēlēt nevar, gribam vai ne, ciešam u raudam pēctam, bet esam ieprogrammēti , kādi nu kurš esam, bet tad jau jūtam, ka esam pieķerties varoši--tātad, dzīvīgi, griboši, normāli!