Man šķiet, ka līdzjūtība beidzas tur, kur līdzi jūtošais sāk justies pārāks.

Līdzjūtību izsaka dažas reizes,žēlošana izpaužas kā griba vienmēr būt tuvumā,palīdžet,pateikt kādu labu vārdu,beigās iemīlēties.

Man kaut kā īsti nepatīk tas vārds Līdzjūtība - asociējas ar bērēm. Un, ja godīgi - man nevajag līdzi just.Ko man tas līdzēs, ja otrs līdzās sēdēs un skums vai pūtīs un elsīs. Man vajag sapratni un pleca sajūtu, uz kā var gan paraudāt mazu brītiņu, ja vajag, un atbalstīties, lai celtos. Nav nekā pazemojošāka par žēlošanu, kas parasti liek justies nožēlojamam. Pasaudzēt - tas tomēr ir citādi, un nav žēlošana.

žēlošanās,    veido skābo vidi....... . Savukārt līdzjūtība man vienmēr saistās ar attiecībām starp cilvēkiem  - cilvēka sirds iežēlošanās par citu problēmām un nelaimēm....

Līdzjūtībā tu patiesi izjūti otra sāpi, problēmu ,un cenšaties to kopīgi pārdzīvot, palīdzēt un atbalstīt .Žēlošana, bieživien ir tikai tukši vārdi.

Mierināšana nav ļidzjūtības izpausme,- jo līdzjūtību izsakām tikai aizgājušo piederīgajiem! Ja kāds vēlas cilvēku uzmundrināt un uzsist par plecu piedāvājot savu palīdzību,-draudzīgs žests un īsta čoma cienīgs solis! Runājot par žēlošanu,-tā vajadzīga tikai garā vājiem cilvēkiem,kas paši neko nevar un nespēj izdarīt bez citu līdzdalības-)!

Ieilgusi līdzjūtība jau pārvēršas par žēlošanu...

Līdzjūtība nav uzbāzīga. Žēlošana- kaitinoša un apnīkstoša...

Nepazistams-lidzjutiba...Pazistams-želošana.