Vienīgais kam uz šodienu var ticēt - tas ir ticēt sev .
Tik daudz melu šajā pasaulītē, ka man šķiet, ka viens otrs jau tā šajos melos ir sapinies, ka mūžam netiks ārā un jo vairāk melo, jo viņam šķiet, ka tas ko saka jau ir patiesība

Jā, tā ir kopības sajūta , kur tu tici un arī domā par abiem .

Itkā tā vajadzētu būt,bet dzīve ir skarbāka...

taa ir kiimiska reakcija,cilveeks ir saslimis.bet tam ir zaales....galvenais ieveerot guultas reziimu,tad aatri atlaizz

Ja tāda mīlestība vispār ir,tad manuprāt tur nebūtu ko domāt,kuram vairāk uzticēties,sev vai mīļotajam.Tad ir vienkārši jāuzticās gan sev,gan mīļotajam.

Vienmēr ir vairāk jātic pašai sev,jo tādas mīlestības nemaz nav.Ir tikai tāda pieķeršanās,kaisle...

ej un iemīlies lai beidzot nav tik dīvaini jautajumi....

ja nespēj noticēt sev,tad kā tu iedomājies  noticēt otram...galīgs absurds....

100%-piekrītu Ošu Anda domām..........

Manuprāt, mīlestību vairāk tomēr raksturotu tas, ka pieņem otru cilvēku tādu, kāds nu viņs ir- ar labo un ne tik labo, un tik un tā ir vēlme būt kopā, dzīvot kopā, ne tikai svētkos un priekos, bet arī ikdienā.Ticēt var kam vien vēlies, bet tas jau nenozīmē, ka tūlīt tur būs arī mīlestība.

  Ne jau ticēt, bet darīt otram labu vairāk, nekā sev... Reizēm jau mīlestība ir akla, tici un ceri, bet piešmauc... Un tomēr Tu dari tam otram labāk, nekā sev... MĪLESTĪBA...

es dmaju tas jabut abpuseji

Nē, tā nav mīlestība, ticēt citam vairāk kā sev. Cilvēks nevar ticēt, pat, pats sev, jo cilvēkam, ik dienas, nāk dažādi kārdinājumi pārbaudījumi, likstas, un tu nezini kā konkrētajā situācijā rīkosies. Cilvēks sastrādā daudz kļūdu pat pašam to neapzinoties. Ne pa velti ir teiciens: " cilvēks domā Dievs dara ". Katrā ziņā ir jābūt blakus cilvēkam, kuram varētu uzticēties, stāstīt visu, un zināt ka tevi sapratīs vismaz daļēji, jo neviens nevar ielīst otra ādā. Pilnīgi mūs saprot vienīgi Dievs. Uzticēšanās, paļaušanās uz otru cilvēku veicina mīlestību, bet pati mīlestība tā nav jo, Dievs ir mīlestība.

Vairāk ticu sev. Un jūtu, kad var ticēt otram.

Tāda , man liekas ir bērnu un vecāku mīlestība - tāpēc jau vecāki var bērniem visādas blēņas iestāstīt , ka viņi tic vecākiem vairāk , nekā paši sev . Pieaugušajiem tas būtu ļoti kaitīgi - lētticīgos visi mīl piemānīt un apkrāpt .