Zinu cilvēku, kuram ar savu otru pusīti līdz kāzām bija normāla kopdzīve un attiecības ... kā apprecējās, tā viens uz otru rej, audzina un krīt uz nerviem ... vai var būt tā, ka apprecoties, viens otru sāk uzskatīt par privātīpašumu un prasa bezierunu paklausību! Un ja kas nav pa prātam, tad rej virsū?
Atslegas vārdi: Mīlestība34028, Dzīve38590, Attiecības38696
Pēc kāzām sākas divu cilvēku personīgā kopdzīve,kas uzliek zināmu atbildību un pienākumu - ,jāsāk patstāvīgi domāt,iekārtot savu dzīvi, risināt visas problēmas pašiem,beigušies bezbēdīgie tusiņi ar draugiem,mammas gatavotās pusdienas utt.....-daudzi tam nav morāli gatavi,- cer,vai gaida no otra,kad viss būs tāpat,kad dzīvoja kopā ar vecākiem.Katrs ir audzis savā ģimenē,kurā bija savas tradīcijas,kārtība,kas izpaužas arī tālāk kopdzīvē,tādēļ uzskati par dažādām lietām var būt stipri atšķirīgi,kā rezultātā rodas strīdi un nesaskaņas
māka nav aprecēties,māka ir sadzīvot,pieņem otru tādu kāds viņš ir,spēja otru nekritizēt.....kopdzīve tas ir nopiets darbs mūža garumā
hm,visam ir vajadzīga dzīves pieredze.Jo vēlākos gados apprecās,jo kopdzīve saticīgāka-viens otru ir kārtīgi iepazinuši.