maskas ir visur, ar visiem - katrā situācijā un vidē sava, droši vien ir mirkļi, kad atļaujamies būt paši par sevi, bet kopumā tā taču esam audzināti ģimenē, skolā, sabiedrība rāda tādu piemēru - par ko tur brīnīties - iekļaušanās jautājums, reizēm sevis pasargāšana - nevaram taču visiem parādīt, ka, piemēram, varenais uzņēmuma vadītājs ir dziļi sirdī poētisks, nu neies kopā tādas lomas - it kā...

"Dzejnieks sacīja cēli,
lai bez maskām dzīvojam.
Visiem likās tas kā  murgs,
un pats dzejnieks aizdomīgs,
kas par labu maskējās.
Viesi atmaskotie
metās virsū dzejniekam,
kas kā nogrēkojies bērns
lūdzās masku pasargāt,
bet par vēlu bija jau.

Ai cik labi tas, ai cik labi tas,
tā tik notiekas vien pasakās."

Nav iespējams dzīvot bez tā.
Ja es mājās savā ādas dīvānā sēžu saceltām, sakrustotām kājām, tad es nevaru tā atļauties darīt sēžot ādas dīvānā uzgaidāmajā telpā publiskā vietā  

Bez Maskas izdzīvot ir grūti un tie,kuri saka,ka viņiem nav Maska-tiem tās Maskas ir pieaudzētas tā,ka paši nesaprot,kur Pats,kur Maska!:)

dazkart cilveks negrib paradit isto es . ja tas ir tas ko es domaju :) bet ne jau visi vinjas valka , es jau nu tocna :D esi kads esi :)

Nu nezinu gan ,vai man būtu kāda maska,bet ja arī ir tad jau to labi redz no malas.

Es nekādu "masku" nelietoju,kas uz mēles,tās ārā...

Cilvēki paši laika gaitā pieņēmuši savstarpējo attiecību "etiķeti "darbā,ģimenē,attieksmē pret līdzcilvēkiem un daudz kur citur.Vienkārši ne jau vienmēr cilvēks īstajā vietā un laikā sabiedrības izkārtojumā,atliek pielāgošanās un tad jau ,kā sanāk.

ko tad, ja maska *nokrīt*? esmu redzējis kā *maskas valkātājs* pārvēršas dzīvniekā ar visiem tā *kultūras pazīmēm*..

Es maskas nevalkāju,katram ir tiesības uz vārda brīvību,kā arī citus nenosodu!

ja negribi ,lai izgrūž no rindas...pucēsies par ko vien iespeejams..., lai iederies...

un to pat dara tie, kas saka ,ka ne...jo pastāv tradicionalais- paldies teikt, kaut to negribas teikt, uz redzēšanos ,kaut to negribas teikt...tas viss no bernu kajas iemacīts, stundas laika netrokšņot un staigat uz pirkstgaliem ,kamēr kads guļ, lai kadu nepamodina...
visi iemacīti uzvesties pec kaut kādas normas. Ja neievēro- soda, tur ar maska katrā...
kuriem nav maska- sen cietumā:)

Atbilstu tam kas esmu,un maska nav vajadziga.

Es staigāju bez maskas,un ar to es vismaz atšķiros no citiem,
Dažreiz cenšos būt normāla,bet tad man kļūst garlaicīgi,un es atkal kļūstu par sevi.

tapec ,ka daziem cilvekiem ta ir izdevigi dzivot, tas cel paslepnumu

diez vai mūsu sabiedrībā bez maskas varētu eksistēt. teātris paliek teātris. nevienmēr visiem ir jāzin, katev iekšā krabīši staigā ( tas tā, piemēram)

man patīk.

Manuprāt, maskas pieprasa sabiedrības normas,- lai iekļautos kādā grupā, tā jāuzliek... Kad maskas krīt, tad nu visi brīnās, kā tāds it kā godīgs cilvēks var izlikties.

Sabiedrībā tā pieņemts, un ja nebūs maska tikmsi atstumts no sabiedrības, tāds paradoks :)

1) Maska kā sociālā loma.
Absolūti nepieciešama lieta. neviens process nenotiek, ja cilvēki nepilda to lomu, kas viņam paredzēta. Te maska palīdz iejusties lomā, Civēks jūtas savā lomā komfortabli un citi labi saprot kādu lomu viņš tēlo. Te pieder arī uniformas, ko valkā atsevišķu profesiju pārstāvji utt.
2) Maksa kā traucējošs elements
Tāpēc tradīcijā ir maskošanās. Mēs uzģērbjam fiziski tās maskas, kuras traucē garīgi un tad svētku (sakrālā) situācijā  uzvedamies neikdienišķi (dziedam, dejojam utt), lai tiktu no traucēkļa vaļā. Tad visbiežāk maskas iznīcinām(tradīcijā sadedzina).

ta labak dzivot