nekad jau nevar zinaat...kur pazaudeesi un kur atradiisi...vai arii savaadaak...labam ,neskaadees.....sliktu nav ko.zeelot

Un ta lauza galvu un soda sevi,tik tā sieviete tomēr bija mīļa.kamēr dzīvoja kopā;uzskatija to par mauku.

Ir arī viltus mīlestība lai tiktu pie mantas,naudas.

Tos ko mīl parasti nepamet,bet ja tomēr pazaudē,tad kaut kas nav bijis tā īsti līdz galam,pēc tam....pēc tam sāk strādāt katra aizvainotais EGO

Diez vai tā būs. Parasti jau gluži otrādi- pēc šķiršanās vai pazaudēšanas fakta nāk atklāsme- domāju , ka tā bija mīlestība, bet izrād'\as, ka tikai kaisle, pieradums, pieķeršanās, ērtības. Ja tā mierīgi apdomā-mīlestību tomēr gan uzskata par mīlestību, gan novērtē tad, kad viņa ir un ir blakus. Dzīvē visādi var notikt, bet tad vairāk tomēr runā sāpes, aizvainojums un nepiepildītas fantāzijas.

Kurš prot ar uguni rīkoties,spēj sasildīties neapdedzinājies,kurš neprot - apdedzinās nesasildījies.

Tad tā nav mīlestība. Mīlestība ir tā kas aizdegas pēkšņi un ar liesmu un pat vislabākie ugunsdzēsēji nespēj šīs liesmas nodzēst...jāuzmanās, lai pats nesadegtu...

nevar pazaudēt to,kas tev nav piederējis...................

nu ka kuram cilvekam

Jā tā , žēl ka ar naudu nav tāpatās ..

Mīlestība ir mūžīga,kā zīdītāju pupi!!! Var aizrauties,bet mīlestība ar visām laimēm un nelaimēm sākās no gultas...

NU ŠAUBOS GAN. MĪLESTĪBU VIENMĒR VAR ATPAZĪT.

Es pilnīgi Jums piekrītu.

Citreiz.....

Taisniba gan ir sajos vardos daleja.

pilnīgi piekrītu,par saprašanu tikai tad,kad pazaudējam