Vai tiešām katram no mums jāizsaka cik mēs labi, skaisti, kolosāli?
kāpēc mums patīk , kad mums kāds cits pasaka cik mēs labi?
Viss būtu labi, bet mūsu atbilde skan biežāk: " Nū nē... tā tak nav..."
Kāpēc mēs nemākam pieņemt komplimentus un ticēt tiem?
Kāpēc nemākam atbildēt: Jā, Paldies, es zinu :)"
Tā nav iedomība, ar " Nū nē... tā tak nav..." mēs parādam , ka nemīlam sevi
nothingman fx 11:16
peec atbildes - paldies, es zinu! vairs komplimentus tu nedzirdeesi... :)
_____________________________
Ha ha ... es mēģināju , veicu eksperimentu
atbildēju gan tā, gan tā... un teikšu ka rezulktāti pārsteidz...
kad teicu:
paldies, es zinu :)
Cilvēki tiecās pei manis, es biju pašpārliecināta un tt..
bet tad pamēģināju:
"Uj nē, nav tak tā..."
Un notika brīnums, visi kā mušas sāka man izteikt savu kritiku
It a miracle :D
Atslegas vārdi: attiecības38715, sieviete3744, cilvēki682, vīrietis157, mēs8
es domāju, ka man jau ir labāk ar komplimentu pieņemšanu, bet kopumā, reti tos uztveru nopietni :)
kaut kā vairāk ievēroju un novērtēju komplimentus, kas tiek izteikti (nu vismaz šķietami) nejauši sarunas gaitā, kādā kontekstā, nevis tāpat... kaut kā tad šķiet patiesāk :)