Sadzīvoju ar savu likteni.

Reizēm jā, jo pēc dabas esmu spītīga un reizēm vienkārši nevaru samierināties

Jā un labi būtu nopirkt grāmatnīcā sava liktens grāmatu un kādu lapu izraut vai kādu ielīmēt,bet nekā!
Es varu izvairīties no kāda,un iet tālāk,domājot sākt ko jaunu,paiet kāds laiks un manā ceļā atkal tiek nolikts tas pats cilvēks.
Neesmu nekur tālāk aizgājusi,tikai apgājusi apli-vai liktens?Vai varēja izvairīties?
Par šo tēmu varētu runāt un runāt-tikai atbilžu nav...

Zibenim ļoti laba atbilde!...... sakrīt ar manējo!

es neticu liktenim , bet es ticu veiksmei!!!!!!!!!!!

Es nepretojos - es tikai darbojos , jo liktenis man liek tā darīt .

Es to vienkārši pieņemu..

..nākas sadzīvot...

  Ar paceltu GALVU

pretoties var vīrietim,bet liktenim diez vai

Kad mani vajā neveiksmes,
Kā seskam slazdā, kad man klājas,
Tad paciešos, jo zinu es-
Tas kungs ar mani rotaļājas.
    /nez./

es eju sadevusies rokās ar viņu...

Liktenim vajag pakļauties, tad var arī izbaudīt to ko sniedz dzīve!!!Jo tas ir Liktenis!!!Pieņem to!

Cilvēks tā ir iekārtots, ka vairumā gadījumu grib pretoties visam, kas kas uz to brīdi neatbilst viņa iedomām. Un pat ja jums liekas, ka jūs pretojaties savam liktenim, tā tas nav. lai kur jūs iet, lai ko darīt, vai, lai ko izvēlētos, tas viss jau iepriekš ir ierakstīts zvaigznēs - patīk jums vai nē!

Ir ļoti ērti pieņemt domu- liktens ir noteikts kaut kur ,...tur... neko nevar darīt, grozies ka gribi... .Manuprāt, tā ka par šerpu būtu domāt, ka kādam kaut kur ir laiks un vajadzība krāmēties ar katru manu, Tavu, visu citu cilvēku ikdienas un ik soļa darbiem .. Nāksies vien pašai uzņemties to atbildību par katru savu darbu un nedarbu. Un tādā kontekstā- es pati veidoju savu dzīvi, tb- likteni, kā nu māku, un , protams, soļoju ar to likteni maigi apkampusies.