Es paspēju izstaigāt tūkstošiem taku -
līdzi Tev sakot tikpat klusu čukstu.
Iztērēt kalniem naudas -
ko pārspēj vien manas kļūdu grēdas.

Pārņem trīsas veroties pēc Tevis,
kam seko neviltots smaids.
Tu dzen man apetīti pēc sevis,
ko labprāt remdētu pie Tevis blakus.

Redzot tās dzirkstošās acis kā kāras ogas,
kas kausētu mani,
ja būtu šokolāde Tava.
Tu kā oga, es kā karsta šokolāde.

/dzejoļa autors Elizabete Steina/