Mēness zili blāvajā gaismā šonakt
Viņš Viņas matus maigi un vienmērīgi glāsta
Viņa guļ miegā, elpa tai ir rāma
un tomēr, kaut kā īpatni Viņa klausās
kā Viņš Viņai pilnības simfoniju klāsta:

Kaut arī miegā, varbūt tu tālu prom no manis,
Tomēr sirdis mūsu mūžam kopā būs:
Mūs cieši vienos mīlas saldās saites,
Tava laime par manu laimi kļūs

Ik vienu asaru ko liesi,
Es ar skūpstiem raidīšu prom;
Tu pa mīlas kāpnēm augšup iesi,
Sāpes un žēlums zudīs prom!

Un, kad manas lūpas tevi skars,
Zvaigznes miljoniem kritīs:
Mana sirds kautrīgi sarks,
Vēlēto sapņu stunda sitīs

Dzīvi pārveidosim mirklī šajā,
Kurš pilns laimes un glāstu tīru;
Dzīvosim savu mūžu tajā,
To atkārtot ik brīdi sirdis mūsu liktu

Un, kad acis mūsu uz mūžu slēgsies,
Paslēpes mēs mākoņos spēlēsim:
Tu un es – eņģeļu spārnos tērpsies,
Mūsu pēctečiem savu mīlu vēlēsim...

/dzejoļa autors Guntis Vāveris/