šorīt uz amigo bērna acīm skatījos,tas ne velna nerubuja,tas tā.   Bērni mazi ir kā tīri,neviltoti dieviņi,nepazīst tās jūtas kas ir pieaugušajiem,ne naida,ne skaudības.

Nekas nesanāks - bērniem ir TĪRA, NESAMAITĀTA DVĒSELE. Ne tā kā mums, pieaugušajiem..Stulbs jautājums. Ja loģiski, tad tu (ar mazo burtu), sieviete, nevari būt laba MĀTE. Un ko tādā variantā gaidi no citiem? Kas ko ieteiks? Pateiks priekšā? Vai arī kā daudziem citiem (-ām) - haoss sākas tur, kur beidzas nets...

..nesapratu, ko vilnis es gribēja pateikt, sākot no vietas: stulbs jautājums...  

Saubos gan , vai sanāks tik vienkārsi- bērniem nav to zināšanu un dzīvespieredzes, kas mums, pieaugušajiem. Un , lai risinātu kādas nekādas problēmas- ar bērna acīm un skatījumu uz dzīvi vien nepietiks. Zināmā mērā - ja pieaugušais dikti vēlas atgriezties bērnībā- tas ir signāls , ka pašam ir problēmas ar pašapziņu.

bērns visu saredz  patiesi,un pasaka patiesi,bet mums ar savu lielo pieredzi TĀ  ir grūti paraudzīties!