Tikai pazaudējot , uzzināsi , vai bija lieks , vai pietrūkt sāks ...

Tad, kad zaudējam, par to, ka pietrūks, nedomājam

tāpēc, ka pazaudēt var santīmu, bet trast latu... ne vienmēr zaudējums ir asaru vai pārdzīvojumu vērts...

Dažreiz šai virzienā viens vai otrs mēdz eksperimentēt-sak izlikšos,ka viņu,,pasūtu',tad jau redzēs-centīsies iegūt manu piedošanu,pacīnīsies par mani?!
Nu,ne visiem patīk tādi eksperimenti un ja vēl tie ir par biežu...
Lieki stresi,diez vai stiprina attiecības un labāk nevajag zaudēt...,lai varbūt pēc tam tikai kaut ko saprastu!

es esmu bagāts, man nepieder nekas...

Ptiesi pazaudēts ir tad , ja tukšumu aizpilda ar mazāk vērtīgām attiecībām , kuras Tevi gremdē nevis pilnveido
Sliktais nekad nedrīkstētu pietrūkt.

  Tāda dzīve iekārtota, kāds pazaudē , kās atrod. Ja zinātu kur krist paliktu spilvenu

Citreiz zaudējam nenovērtējot to kas mums pieder, domājot ka pazaudējot iegūsim ko labāku.

Nu , tīšām jau neko nepazaudē ..

Kad pietrūks,to visi zin,bet,kad pazaudēs,to nezin neviens!!!

Ka pazudis ,to nejutiisi ! Paies laiks ,tikai tad apjegsi ,ka kautkas nav taa kaa vajag !

Pazaudēju, vietā neko neesmu atradusi, jo neesmu meklējusi. Tomēr ne mirkli nenožēloju pazudušo, jo izrādās, ka nepietrūkst. Laikam var būt arī tā.

pazūd tikai nevajadzīgās lietas ....................... bet tukšums viņu vietās nepaliek .

Nevajag zaudēt,ja zini ka pietrūks,turi un priecājies ka ir.

Ja zini ka pietrūks, tad zini arī to, ka pazaudēsi vēlāk, ja ne tagad.

kā var uztraukties par pazaudēšanu, ja nezini kurā brīdī īsti pazaudēsi,
bailes jau nav brīdinājums, varbūt tikai adrenalīns
un arī tad nevari būt drošs
patiesībā bailes pazaudēt attiecībās ir destruktīvas emocijas

  ja zini, ka pietrūks, tad jau nepazaudē, vaktē....

Kas zudis tas zudis, par to vairs nevajag kreņķēties, jo tikpat atgriezt nav iespējams,bet ja tīšām zaudēts, tad, acīmredzot, tā vajadzēja un atpakaļ neskaties.

Apzināti pazaudēt to, kas tev vēl varētu noderēt.

/Izrēķināta matemātiska izvēle/

(nepielietot pie dzīvām būtnēm)...