Ko domāju saku ne vienmēr, jo tās ir tikai manas domas, arī ne vienmēr domāju ko saku, jo citreiz vārds izskrien neapdomīgs.

tas ir tā - mūžu dzīvo, mūžu mācies
ir dažas domas, ko nedrīkst teikt mīļā miera labad
kaut gan gribas plāt visu vaļam
un ja ir jāsaka, tad jāpadomā kā - atkal tā paša mīļā miera labad

Parasti, pirms sāku runāt, padomāju

Ja negribu teikt ko domāju,tad noklusēju,tad jau iznāk,ka domāju ko saku.

Ne vienmēr to var atļauties  

laikam jau jā,savādāk nemāku...

Šeit,kas uz mēles,tas ārā!

Bieži vien manas domas ir noklusētas vai arī sanāk pretruna, reizēm tā ir labāk.

Es nesaku ko domāju un cenšos domāt, ko saku!

Sākumā padomāju un pēc tam saku,ja dažreiz izspruk tas,ko domāju un pasaku vārdos tad sanāk ziepes kārtīgās.

Personīgi es,domāju ko saku...reizēm noklusēju patiesās domas,bet ...zinu daudzus,kas saka ko domā,bet nedomā ko runā.

Bez domāšanas savu muti nepalaižu,cenšos būt korekta.

Lielakoties saku ko domaju un domaju ko saku. Tas ne visiem patik, bet es vismaz neliekuloju un neteloju, ka man kads cilveks vai vina uzvediba patik, ja ta nemaz nav. Uzskatu, ka ir lietas, kas janokluse tikai arkartas situacija un ja uzskati, ka cilveks no taviem vardiem var sabrukt. Vairak tas attiecas uz medikiem, kad japavesta kadam pacientas slikta zina par vina veselibu. Labak to pateikt tuviniekiem, neka pasam slimniekam.

Jāredz īstā vieta,un jājūt īstais laiks,lai būtu tā vērts.