..nepieder gan, bet tās pēdas, ko cilvēks atstāj otra dvēselē...par tām gan viņš ir atbildīgs...NOVELC ZĀBAKUS, PIRMS IENĀC!!

pieder jau gan ,viss ,kas ar mums kopā ir noticis !!!! tātad apgāžama ši tēze ...nu ne es varu atņemt otram viņa atmiņas ,ne kāds manas -mums pieder tās kopīgi ,nevajag jau visu  

Bet ir jādomā,par to,ko dari vai saki,lai otru neaizvainotu,nenodarītu pāri.TU ESI ATBILDĪGS PAR TIEM KO PIERADINI,tā teica franču rakstnieks Ekzeperī.Es to uztveru kā dzīves moto.

Kā nu nepazaudē? Vairāk par pusi!!! Lai tikai kāds pamēģina "Mīlēt" manējo,tad ar kāju pa dupsi un no mājas ārā!!!...

Nu kā to ņem? Kaut arī gudrie prāti mēdz teikt, ka neviens nevienam nepieder, es taču šim viedoklim atļaušos nepiekrist. Laikam privātīpašnieciska esmu    Kaut uz lauku, bet tomēr mums katram ir vīrs, sieva, bērni, māte, tēvs...Un ko, man mans bērns var nepiederēt? Vai vīrs? Kāpēc tad mēs (visi) raudam, ja pazaudējam, mm?  

principā - taisnība jau tev ir.

Tādā gadījumā mēs visi būtu kā uz vientuļas salas. Vīrietis un sieviete, ja esam viens otru atraduši, viens otram nepiederam, bet saderam kopā, tad arī zaudējums ļoti sāp.Un mūsu bērni ir mūsu bērni visi mūžu kāds mums lemts šai saulē