Tur aiz durvīm kāds jau kādu brīdi stāv
Bet, kad eju vaļā vērt, tur vairs neviena nav
Tikai pēdu nospiedums guļ uz lieveņa kā zīmes baltā
sniegā

Vai tas bija vējš no ziemeļiem, kas skrien
Varbūt draiskulīgais sals, kas klauvē tāpat vien
Bet ir brīnums noticis, kāds pie durvīm zvaigzni
atstājis

Es skatos kā tā mirdz, arvien ātrāk sitas sirds
Ātrāk, ātrāk, arvien ātrāk.

Un pa balto sniegu prom aizskrien kamanas
Projām dzenot miegu, dzeļ vaigos vējiņš ass
Skaņās brīnumainās mirgo viss un mainās
Bet pie kājām zvaigzne krāsā sudrabainā mirdz.

ūū... un es saku: Paldies, mīļie
pa pa paraparapa... Paldies, mīļie

Zvaigznes nevar ņemt un ielikt kabatā
Var vien maigi pieskarties, lai nenobītos tā
Tas jau arī ir tik daudz, savas cerības tik piepildītas
redzēt

Kam, lai pateicos, kam pasacīt paldies
Teikšu garāmgājējam, kurš pirmais garām ies
Jo ir brīnums noticis, kāds pie durvīm zvaigzni
atstājis.