Savai draudzenei. esmu viņai parādā  un pagaidām nezinu, kā nolīdzināt.

Savam dēlam, varbūt ,   arī meitai.

Dievam!

Drusku saviem vecākiem, bet tas laikam normāli. Un vēl drusku, savam mīļajam, un to jau būs grūtāk nolīdzināt.

Man līdzīgi kā Incim. Varbūt esmu nepateicīga, bet nevaru atcerēties ne vienu gadījumu, kad kādam būtu palikusi pateicību parādā.

Pārādā neesmu nevienam neko... tā ir tāda jauka manipulācija, ja ne savādāk tad pašam ar sevi--- esmu parādā, esmu ņēmējs...šitos jokus nevajag gan atbalstīt
Bet- lielum lielo paldiesu par visu , ko esmu saņēmusi pa dzīvi - teikšu savam tētim.

Tā plašos vilcienos nevienam neko neesmu parādā.

Savai mātei . Par audzināšanu , dzīves izpratni , par to , ka viņa no daudzkā atteicās , par to , ka esmu tāds kāds esmu .

visu laiku sevi mociit ar šādu jautājumu ir nomācoši - labāk ej uz priekšu un atceries - tu vari atdariit kādam paliidzot un par to neko neprasot !!!

Vecākiem,kuri laida mani pasaulē.

Jelcinam,ka "Uzdāvināja" brīvu Baltiju!!!...

...nejūtos nevienam parādā...! Kāds man darījis labu, savukārt, es kādam darījusi labu!