Noturēties virsotnē ir grūtāk. Kāpt kalnā -tas ir process, notiek pakāpeniski un grūtības tiek sadalītas..Virsotne ir sasniegta un tagad uz tevi skatās ka uz uzvarētāju. Tas ir cits status. Un visi gaida kaut ko īpašu, taču nevienmēr tas sanāk..

Visgrūtāk, esot virsotnē, ir atrast jaunu virsotni kurā kāpt.

Noripot vieglāk.... Ja esi drošs un spēcīgs sevī,tad viegli turēties augšā,bet ja esi vājš un nestabils,attiecīgi ātri vien ,brāzmains vējš norausīs lejā....

Kad esi ticis augšā, tad ir jādomā - ko tu tur augšā darīsi.

       Grūtāk uzņēmumu vadīt (kur ir peļņa? )  ar peļņu, ne nopirkt un pārdot  dārgāk.(kampējs,atslēdznieks u.c. izcils piemērs! )izmantojot ieņemtā  amata informāciju !

Kalnā kāpjot var aizmirsties - kāpēc tur kāp

Man ir tepat labi uz zemes...

...grūtāk ir noturēties virsotnē...

pagaidam vel kapju kalna,kad busu ta virsotne tad salidzinasu un dosu atbildi...

no pieredzes,kāpt lejā ir grūtāk, jo baigi noslogojas kāju īkšķi un otrs, spēki jau ir izsmelti kāpjot augšā.

Viegli var noripot,grūti noturēties,bet atpakaļ kalnā tikt ir visgrūtāk! Un ne visiem tas pat sanāk.

ja stabila virsotne tad viegli notureties  

Kāpt noteikti vieglāk,jo tā ir darbība,kuru darot ir mēķis. Tad kad esi augšā,tu sāc domāt ,šaubīties un baidīties.

Visgrūtāk ir izvēlēties pareizo kalnu.