Grūti pateikt. Tas ir jāizsāp, un tika tad , laikam, varēs saprast - piedot vai nē.

Piedošu, Cepeti sacepšu, kartupeļus cepeškrāsnī, zemeņu bubertu ar dzērveņu mērci, nolakošu nagus un aiziešu pie cita.

nu nē,var daudz ko piedot,bet ne neuzticību

Ja tā padomā- tad nepiedodu neko.. Varu izprast, lai pašai būtu skaidrs - kas un kāpēc notika, varu uzklausīt cilveku- viņa viedokli, bet- vienmēr atstāju sev tās tiesības - pieņemt vai nepieņemt  notikuso un darītāju. Man svarīgās lietās, tai skaitā- arī laulato uzticības joma, -nepieņemšu nedz krāpšanu, nedz mānīšanos, nedz melošanu, ar cilvēku, kurš tā rīkotos- kopā nebūtu.

Varbūt ne uzreiz,bet ar laiku-jā...

Piedot var visu,bet aizmirst nevar neko,sievietēm ļoti nepatīk,ka kāds piliens iepilst citai!...     

Visu ne,bet ir lietas kas cilvekam jamak piedot

Išta un patiesa mīlestība piedod visu arī to,ka tevi nemīl.

Ir lietas, kuras nepiedod!  nekad....

Kas vienreiz krāpis-noteikti krāps vēl.Tā ir neizārstējama slimība.Nepiedošu nekad mūžā-lepni aiziešu uz pretējo pusi.

Nespētu vairs piedot, jo tas ir pazaudēt sevi...

Kādreiz domāju, ka - nē, bet dzīve ieviesa savas korekcijas - ātri aizmirstu visus "pāridarījumus". Arī - "pāridarītājus". Aizmirstu.

..uzskatu, ka ir jāpiedod....kāpēc tad kļuva otrs neuzticīgs?...viena pagale nedeg...!

Ka piedot,ja tevi nolād?

Slepkavnieciski pekauši. Piedošana ir sarežģīta.

Nespēju un negribu spēt.

Kad nomirs, tad piedošu, tā nu tas ir.

Diemžēl, nespēju.

  Piedot ir jāmācās, ja nespēj, negrib, jeb nesanāk...Paliks pašam vieglāk dzīvot...

Nē, es nepiedodu. Ja vāra ziepes, lai zin atbildēt.