Nu tad taču dari viņai to zināmu. Kas neriskē, tas nevinnē!

..butu jau labi ....jaa es reizem iedomajos par kadu meiteni ....bet nezinu kogan vina par to teiks ....kas man vel butu janoskaidro .

atver acis Vilks Vientuljais un tu redzeesi,ka shii pasaule ir viena liela darba nometne.
un runa nav par gariigu verdziibu.

....

...laikam būsi iemīlējies...

Nus i lēkājat kā sarančas no vienas gultas citā. Baigie veiksminieki, pat kaķim jāsmejās.

Tu atkārtojies!

Ja vadīties pēc teksta.............tad es izvēlētos būt dumjai!

Skaists dzejolis!

Hmm, visvienkāršākā un saprotamā veidā paskaidrotu, ka man neinteresē ne sievietes kopumā, ne viņa konkrēti, un pāris- tie ir divi, nevis vairāk.

mūsu putraimi maksā dārgāk 800g/0,33Ls

Nekad nav tā, ka kaut kas nevar būt skaistāks nedrīkst ļaut atmiņām sevi vajāt, tās var pazudināt un neļaus ieraudzīt to labo, kas, iespējams, jau atrodas līdzās

Mārīte-nekad nesaki nekad

Vakaros meklēju laiku, lai varētu parunāties ar Jēzu. Iededzināju svecīti, nometos ceļos un mācījos lūgties. Martā biju pirmajās savās rekolekcijās, kuras pārdzīvoju ļoti dziļi. To, kas notiek manā dvēselē es nesapratu, tikai jutu, ka Dievs darbojas manī, kaut ko vēlas, bet es nezināju ko. Jutu, ka mani pievelk Spēks, kas apslēpts mazajā kapeliņā.(..)

Tās bija maija mēneša plaukstošās dienas, kad pēc vakara Svētās Mises devos uz mājām kopā ar draudzenēm, kuras nākamajā sestdienā bija nolēmušas doties uz rekolekciju dienu pie māsām kalponēm un aicināja arī mani. Es atbildēju, ka nevarēšu iet, jo biju nolēmusi izmantot katru brīdi, lai sagatavotos 12. klases beigu eksāmeniem. Kad pienāca sestdiena un es ķēros pie kladēm, nevarēju rast mieru. Sirdī jutu tādu kā lielu spēku, kas it kā vilka mani atstāt „pārejošās” klades un steigties uz rekolekcijām. Cīnījos ilgāku laiku „iet - neiet”. „Iet vai neiet?” jautāju draudzenei, bet viņa man neprata palīdzēt. Pēdējā brīdī izšķiros – iet! Un skrēju. Nezināju ceļu, jo nebiju to pajautājusi draudzenēm, bet Kungs mani vadīja. Krusts, kas sniedzās pāri koku galotnēm, man rādīja ceļu. Jā, tur! Tas noteikti ir tur!

Tā nonācu pie māsām kalponēm. Uzreiz jutos pie viņām kā mājās. Kad tuvojās jau nakts, man nepavisam negribējās doties prom. Kāda māsa to ievēroja un jautāja, kad es atkal atnākšot. Nezinu, kādēļ pateicu, ka pēc nedēļas. Vēl pirms sarunas ar viņu nebūtu iedomājusies, ka izlemšu stāties klosterī. Vienkārši neuzdrīkstējos par tik svētu dzīvi pat domāt... Tomēr šī saruna pārvērta visu. Tas viss norisinājās tādā lielā plūsmā, Svētā Gara vadībā. Atceros, ka māsa man jautāja, vai jūtu sevī aicinājumu. (Kā tad es varēju toreiz zināt, ko tas nozīmē?) Nepratu izteikt to, kas notika manā sirdī, bet Jēzus bija mani piepildījis ar savu mīlestību...ļāvis sevi iemīlēt... Atbildēju Kungam jā un to nenožēloju.

Laikā pirms iestāšanās klosterī daudz lūdzos, vaicāju Kungam, vai tiešām tā ir Viņa griba. Un teicu kā Marija: ”Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek, kā Tu vēlies, Jēzu!” Katru dienu gāju uz Svēto Misi un sirdī izjutu mieru un prieku par lielo Dieva dāvanu – AICINĀJUMU kļūt par JĒZUS LĪGAVU... kļūt par MĀSU visiem Dieva bērniem... Mīlestība bija mani aizrāvusi un es nespēju pateikt nē Tam, kurš bija man ļāvis tik dziļi izjust, ka MANI MĪL.”

Vakaros meklēju laiku, lai varētu parunāties ar Jēzu. Iededzināju svecīti, nometos ceļos un mācījos lūgties. Martā biju pirmajās savās rekolekcijās, kuras pārdzīvoju ļoti dziļi. To, kas notiek manā dvēselē es nesapratu, tikai jutu, ka Dievs darbojas manī, kaut ko vēlas, bet es nezināju ko. Jutu, ka mani pievelk Spēks, kas apslēpts mazajā kapeliņā.(..)

Tās bija maija mēneša plaukstošās dienas, kad pēc vakara Svētās Mises devos uz mājām kopā ar draudzenēm, kuras nākamajā sestdienā bija nolēmušas doties uz rekolekciju dienu pie māsām kalponēm un aicināja arī mani. Es atbildēju, ka nevarēšu iet, jo biju nolēmusi izmantot katru brīdi, lai sagatavotos 12. klases beigu eksāmeniem. Kad pienāca sestdiena un es ķēros pie kladēm, nevarēju rast mieru. Sirdī jutu tādu kā lielu spēku, kas it kā vilka mani atstāt „pārejošās” klades un steigties uz rekolekcijām. Cīnījos ilgāku laiku „iet - neiet”. „Iet vai neiet?” jautāju draudzenei, bet viņa man neprata palīdzēt. Pēdējā brīdī izšķiros – iet! Un skrēju. Nezināju ceļu, jo nebiju to pajautājusi draudzenēm, bet Kungs mani vadīja. Krusts, kas sniedzās pāri koku galotnēm, man rādīja ceļu. Jā, tur! Tas noteikti ir tur!

Tā nonācu pie māsām kalponēm. Uzreiz jutos pie viņām kā mājās. Kad tuvojās jau nakts, man nepavisam negribējās doties prom. Kāda māsa to ievēroja un jautāja, kad es atkal atnākšot. Nezinu, kādēļ pateicu, ka pēc nedēļas. Vēl pirms sarunas ar viņu nebūtu iedomājusies, ka izlemšu stāties klosterī. Vienkārši neuzdrīkstējos par tik svētu dzīvi pat domāt... Tomēr šī saruna pārvērta visu. Tas viss norisinājās tādā lielā plūsmā, Svētā Gara vadībā. Atceros, ka māsa man jautāja, vai jūtu sevī aicinājumu. (Kā tad es varēju toreiz zināt, ko tas nozīmē?) Nepratu izteikt to, kas notika manā sirdī, bet Jēzus bija mani piepildījis ar savu mīlestību...ļāvis sevi iemīlēt... Atbildēju Kungam jā un to nenožēloju.

Laikā pirms iestāšanās klosterī daudz lūdzos, vaicāju Kungam, vai tiešām tā ir Viņa griba. Un teicu kā Marija: ”Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek, kā Tu vēlies, Jēzu!” Katru dienu gāju uz Svēto Misi un sirdī izjutu mieru un prieku par lielo Dieva dāvanu – AICINĀJUMU kļūt par JĒZUS LĪGAVU... kļūt par MĀSU visiem Dieva bērniem... Mīlestība bija mani aizrāvusi un es nespēju pateikt nē Tam, kurš bija man ļāvis tik dziļi izjust, ka MANI MĪL.”

Mārītei -        
Pievienojos par visiem 100%!!!
Tu vari būt, kāda vien gribi (lai paildzinātu "agoniju"), bet tie "staigātāji" (starp citu  - abu dzimumu) tā arī "staigā" visu mūžu!

Manā laikā dāmas par <dinamo> sauca kaut ko citu.