Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Frīdi,aizraušos un visu nokavēšu.

Pārdroši laikam visi sīkie.. Man lielākais kaifs bija nolekt no šķūnīša jumta.. līdzīgi kā Tev Ingrīd.. Bet jāņogas zaļas garšoja..

Uzspēlē, nomierinies - tad varbūt sapratīsi

Uzspēlē, nomierinies - tad varbūt sapratīsi

Toties dzīvībai un veselībai briesmas nedraud.

Atis /19:55/   + gudrais iestums zirgu grāvī, lai tiek tam mugurā

Ati,kalna apiešanai mūžs var būt par īsu.

Oi!Kas tik tolaik netika darīts. Asistējām lielajiem puikām,kad viņi lielo mīnmetēja mīnu spridzināja.Divatā kā baļķi uz pleca līdz ugunskura vietai stiepām.

Ingrīda,padomus jau der uzklausīt,bet jādara tomēr ko esi nolēmis pats.

Tu zini- nē!! /19:51/ Es pat- brīnos!! Trauma drīzāk ir man.. + vainas apziņa, ka nepamanīju to brīdi... ilgi cīnījos, līdz tiku no tās vaļā... Viņa ļoti mīl sunīšus joprojām, maziņus, tas gan...

Nu bet protams.Kas tādam 5-6 puikam nav paveicams,ja ir gribēšana.

Tu nu gan, Ati, esi pats sev baigo adrenalīnu dzenamo mašīnu bērnībā sev sakonstruējis!!! .. baigais sīcis- pārdrošnieks!!! tur vajag- dūšu!!! Bet- mazumā jau tās netrūkst- i lidojumi no šķūņaugšas ar kopā sasietiem kaprona lakatiņiem vai lietussargiem, i jāņogas, saspiestas krūzītē ar cukuru, vislabāk garšoja uz garāžas jumta, kuram šīferis, pie tam, bija kritiskā stāvoklī... sīči ir baigie pārdrošnieki!!!

Gudrais kalnā nerāpsies,gudrais kalnu apies.

Un, kā tad Ati, izdevās noturēties ?

Dažas pozīcijas laikam no Kamasutras ņemtas.

Vai dieniņ..cik traki.. Meitai laikam trauma uz visu mūžu..

... un- Lilijas puncis, kā izrādās- traki ņammīgs

Kad sīks biju,vajadzēja zirgu no katupeļu vagošanas atpakaļ uz ganībām vest.Senči mugurā necēla viņam,jo baidijās,ka nenokrīt.No lielajiem puišeļiem samācijos-ieved zirgu grāvī un tad var tikt mugurā. Bīstamākais moments-kad zirgs no grāvja laukā kāpj,tad krēpēs jāturās ar abi roki.

.. Atiņš lika pasmaidīt, man, atceroties to, ko rakstīju, loģiski tikai, ka saskrēja asaras acīs... bet- Atis jau māk .. tā iet ar tiem garšīgumiem, ko neiedod