Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:39Labiņi..lai jauki mirkļi tik nāk atmiņās..
..mīļi atvados ...un uz atvadām šī dziesma
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:31..... ..... Vinetiņai ar laikam patīk labāk būt CITAI.....
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:29Elitiņ.... un Tu diemžēl ar piederi pie šīm CITĀM..... tâpēc ar par to ko Tu te par mani domā, raksti vai kā savādāk.... man ir pilnīgi vienalga...
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:26Jutiņ - 15:12
....vienmēr esmu bijusi savādāka kā CITAS.... vienmēr esmu domājusi par 50% savādāk kā CITAS..... vuenmēr esmu darìjusi savādāk kā CITAS.... un tādēļ esmu sasniegusi vairāk kā CITAS..... tāpēc man dziļi nospļauties ko šīs CITAS par mani domā.....
Leonora t. 22. sep 2014. 20:19Tā jau saka visi vīrieši,ka ar sievietēm ir grūti,bet bez viņām galīgi traki.
Atis K. 22. sep 2014. 20:19Man šķūņa galā bija šūpoles,bet viņām priekšā grāvis.Sastiepām grāvī salmus,uzšūpojāmies un lecām-izpletņu lēcēji.Lielākā jautrība bija,kad pēc lietus grāvis piepildijās ar ūdeni..............
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:18Ai, kā man patīk ar Jums parunāties!!! Visu dienu lija, mājās- nekā apēdama; jāaizbrauc, janopērk kas sev, jāaizved arī kas- mammai... foršas visas šitās atmiņas, baigi foršas!!! visi štābiņi, slepenās ejas, eksperimenti ar kapeikām vai ko uz vilciena sliedēm....
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:15Ati!!! Mēs abi rakstījām reizē- par tiem āboliem!!!
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:14.. zaļie āboli, ko bērnībā ēdām... dzidrie, vēl negatavi, vai sīpoliņi... tgd?? ne prātā nenāk kas tāds!!!... jā, lai kā negribas to bērnu sevī pazaudēt, bet- nu drusciņ jau viņš pazaudējas, šā vai tā... Šovasar, kad iemācījos, lēkājot pa batutu, nebaidīties krist uz dibena, tā bija vesela svētlaime man!!! .. bez maz- kā nolekšana no šķūnīša augšas..
Atis K. 22. sep 2014. 20:11...un āboli vispār bija lietojami drīz pēc noziedēšanas.
Dzēsts profils
22. sep 2014. 20:10Nu gandrīz vai blogs jāveido..par bērnības atmiņām..
Ingrida X. 22. sep 2014. 20:09Protams, Mairita!! /20:01/
Tikai man ir bijis dzīvē tā, ka... nu gribas dzirdēt apstiprinājumu no Cilvēka, kam ticu un uzticos pilnībā, ka mans lēmums ir pareizais. Ne bieži, bet ir bijis- gan. Jā, es negaidu to apstrīdēt, bet- varēšanu darīt nolemto- mzl piedod gan tas, ja saņem atbalstu /es te domāju- vārdos un domās/.
Cilvēks jau ir interesants bezgala- ja man, piemēram, teiktu: nedari tā!, tad- vairāk kā skaidrs- nekādas bakstīšanās un- daru!!, kaut- neesmu pārliecināta līdz galam, ka tā jādara.. vnm- rakstot domāju.. lkm jau ir bezgala svarīgi arī tas, kā to: nedari! pasaka..
