Interesants jautājums.Ko mēs uzskatām par laimīgu un nelaimīgu cilvēku.No malas skatoties,jā tas nu gan ir nelaimīgs.... dzīvo viens...nekas viņam nav.Bet viņš pats jūtas omulīgi,neko viņam nevajag. Tad nu kā tur īsti ir? Viņš ir laimīgs vai nelaimīgs?

Nekad nav tik slikti , lai nevarētu būt vēl sliktāk ..., tā ka zināma tasinība ir šajā apgalvojumā ...

Laimes sajūtu izjūt uzreiz,to nav iespējams nenojaust un sajust.

..ja jūties nelaimīgs, tad pajautā sev...vai tam ir kāds nopietns iemesls?.....ja nav, tātad....vari par to preicāties un justies laimīgs!
..un , protams, ja nu tiešām gadās nelaime, tad priecāties ir pretdabiski..te nu der atcerēties vārdus uz Zālamana gredzena.."Arī tas pāries!""

Protams,ne visi prot laimi pieņemt!!!...

Nu kā katrs to sevī jūt vai ir laimīgs vai nelaimīgs....

katrs savadak izjut laimigs vai ne

ko mēs zinām par svešu laimi vai nelaimi.Bieži vien pat par kolēģiem ne visu zinām,un arī bērni reizēm jūtas ļoti nelaimīgi-un ne vienmēr kādu globālu nelaimju dēļ

...priecīgs...= laimīgs civēks.....-arī tiem kaut kas kaut kad atgadās, lai smaids nerotātos sejā.
----- diskomforts liek atgriezties laimīguma stāvoklī- priekam skumjas nav norma.

Nu katram sava laimite,tapat ka sava nelaimite.Bet laimiti mes drizak jutam,ne ka nelaimiti.

Drīzāk viņam patīk būt nelaimīgam.

Varbūt ne katrs , bet lielākā daļa noteikti !