Pa jumta staigāšanu! Uzkāpām visi ~noleca,bet mani nevarēja dabūt lejā!

pilnīgi par visiem. Man liekas, ka bērnibas nedarbi ir visi vēra ņemami un nav viņus ko šķirot. Bet, atceros, kā vecātēva bites iztramdījām, kā abi ar brālēnu baraucām pa grāvi ar kartupeļu kasti un vēl daudz, daudz.......citu, ļoti jauku nedarbiņu.

izraavu pmej kreeslu kad vinja seedaaas  
zeeel tikai ka vinja ar lielu bliiiksci uzkrita man virsuu uz kaajas jo nepaspeeju pamukt :D
bet par jumta staigaashanu tas taaa    12staavenei pa jumta malu staigaats ne vien vienu reizi..... nuuuu lejaa protams nelecaaam  

oi, vairāk kā viens, ir tādi, par kuriem smagi jānosarkst  
Nu laikam tie, kuri nāk prātā tomēr nav te publiski rakstāmi, par šo tematu un uzjundītajām atmiņām es klusiņām pasmiešos pie sevis  

Piedzēros lupatās 6 gadu vecumā

kad biju mazs mazitins nu tads ka mazins cilvecins ....es ar naziti sagriezu
galdautinu ...galdam ...taa tik griezu lidz beigas sev pirkstos iegriezu ..un nedarbs naca gaisma ...asinis pluda ...prasija man no kurienes teu tas asinis es pateicu ka no galda ... ta naca gaisma mans nedarbins ....nuu un ja vel neskaita cik glazes sakostas ....

Neteikšu, ka tas ir mans nopelns, mācījos piektajā klasē, kad vācu valodas učene īrēja pie mums istabu, draugs viņai bij uz pusi jaunāks, mums bij dīķītis un laipiņa, bijām pie dīķa, viņai gribējās padižoties drauga priekšā, uzkāpa uz laipiņas gala, bij viens plunkšķis, kad viņa pazuda dīķī, skats jau nu bij jautrs, kad viņa uzcēlās stāvus, slapja kā vista. Otrā dienā bijām nosūtīti uz kartupeļu lasīšanu, brīvbrīdī sēžam un stāstu jautro atgadījumu, pienāk skolotāja un iečukst man ausī: nestāsti tikai par to, kas notika. Vai tad kaut ko tādu tajos gados kāds noklusēs.
Kad atceros, vienmēr paliek jautri

...trāpīju ar karoga kātu skolotājam- domāju, ka klasē jož iekšā zēni, ar kuriem ķerenes spēlējām.
Pēc tam trāpīja man. Mamma uz skolu atnāca.  

... kā vienas dienas laikā, divas reizes pielaidu uguni kūtiņai! Protams viss labi beidzās! Kūtiņa vēl šodien kalpo, manas ausis un pēcpuse arī vietā....  :)

Ak šīs nebēdnības, nošļūkšana pa margām ar nevisai labu rezultātu, zēna izmešana pa logu (pirmā stāva) paveicās viņam un man, nosēdēšana zem sola akordiona spēlēšanas stundā, jumtu koki ābeles arī tika aptverti, rīkotie deju maratoni pēc kuriem neviens neatzina zaudējumu, bet pēc gadiem

Mana mamma un nedarbi?Smieklīgi.Viņai acis pat pakausī bija.Un es biju rātns bērns.Un pat par tiem "darbiņiem",kas bija labi domāti,pa mizu dabūju.Gribēju mammai dāvanu uztamborēt,pa nakti zem segas tamborēju-atrada,izlamāja,ka tumsā tamborēju.Kliņģerīšus pati gribēju izcept,olas kaut kā illgi ar sviestu kopā nevarēju saputot,kamēr mamma pārnāca,pagultē bija jāslēpj.Kad atrada,izrādījās biju bļodiņai emalju atsitusi,visa masa melnā krāsā.Vardītēm gribēju labākus apstākļus sagādāt-ielaidu ūdens konteinerā pie notekcaurules,tās nez kāpēc noslīka..Nu neatceros,ka kāds no tiem man būtu jautrību sagādājis,tikai skumjas,ka atkal izdarīju ne tā kā vajag.